No Limbažiem iebraucot Cēsu rajonā, kreisajā pusē, dažus metrus aiz robežas, mežmalā ir nelegāla izgāztuve. Ceļa malā uz akmens nolikts trauciņš ar zirņiem. Kaudzē viss, kas vairs nav vajadzīgs – stikla un plastmasas pudeles, burciņas, pa kādam apavam, arī krāsns ķieģeļi, automašīnu dekoratīvās apdares detaļas.
“Nu jau gadus desmit te kāds regulāri izmet atkritumus. Pirmajā kaudzītē bija kaķu konservu kārbas, tad vietējā veikalā tādas preces vēl nemaz nepārdeva,” stāsta meža īpašnieks, “Muižkalnu” saimnieks Normunds Ruķis un piebilst – cik nu var, ģimene talkā vietu sakopj, bet nepaiet ilgs laiks, kad atkal kāds kaut ko atvedis un izmetis. “Te ērti piebraukt, nelielais meža ceļš, kas kalpo arī kā stiga starp īpašumiem, laikam mudina iebraukt. Te regulāri auto atstāj ogotāji, sēņotāji, lai tālāk dotos uz purvu. Te piestāj kompānijas, lai brīvā dabā iedzertu,” vietas izvēli izgāztuvei skaidro Normunds Ruķis un pastāsta, ka kāds šoferis pa meža ceļu iebraucis dziļāk, kaimiņa īpašumā bijusi izgāzta krava autoriepu. Viņš ir pārliecināts, ka atkritumu atstājēji ir pilsētnieki, jo diezin vai lauciniekam nebūtu kur likt vecus ķieģeļus. “Ar tiem paremontēšu meža ceļu. Bet… jo labāks būs ceļš, jo vairāk braucēju gribēs tajā iegriezties,” domās dalās meža īpašnieks. Viņš tomēr arī pauž pārliecību, ka ar katru gadu cilvēki aizvien vairāk rūpējas un domā par sakoptību. Tajā ir arī “ZAAO” loma, jo iespējams pasūtīt konteineru.
Par piedrazotajiem Pārgaujas mežiem vislabāk zina Pārgaujas mežniecības mežsargi.
“Tā ir cilvēku visatļautība. Vecā Valmieras ceļa malā, rūpīgi aizsiets, nolikts atkritumu maisiņš, tāpat Lenču ceļa malās. Kur tik brauc, ceļmalās atkritumi. Aiz benzīntanka pabraukts uz meža pusi un nolikti vairāki maisi, ” stāsta mežsargs Jānis Ozols un piebilst, ka ne viens vien iemanās atkritumu maisus ievest mežā, ja vien var iebraukt.
“Meža īpašnieks ir ķīlnieks. Viņam viss jāsavāc. Var plakātu uzlikt, Cūkmenu atsaukt, bet vai kas mainīsies? Kamēr kādu pie rokas nepieķers, par to neuzrakstīs, televīzijā neparādīs, visatļautība nemazināsies,” domās dalās mežsargs Raimonds Mežaks. Viņš stāsta – dzirdējis, ka kādā Eiropas valstī, lai arī cīnītos pret dabas piesārņotājiem, atkritumu kaudzē, kas radusies neatļautā vietā, paslēpj novērošanas kameru. Tā fiksē automašīnas numuru un atkritumu izmetēju. “Atkritumu maisus suņi izvanda, vējš iznēsā, visa apkārtne ir piemēslota. Ne jau visi īpašnieki dzīvo uz vietas un var laikus pamanīt, ka kāds viņa mežā izgāzis atkritumus. Bet katrs cenšas īpašumu uzturēt kārtībā, cik var, savāc,” stāsta Raimonds Mežaks.
Kopā aizbraucām uz kādu skatam nepatīkamu vietu Valmieras ceļa malā. Arī te, tāpat kā “Muižkalnu” mežā,
ērti piebraukt, piestāt. Arī privātā teritorija. Plastmasas pudeles, maisiņi, vēja nesti, izpletušies plašā apkārtnē. Nelielais ceļš, kas ved mežā, dabas piemēslotājiem laikam jau neliek miera, tik ļoti gribas iebraukt pēc iespējas tālāk. Nav tālu jāiet, lai ieraudzītu kādai ģimenei reiz kalpojušu ledusskapi.
“Arī mežā visapkārt ir dzīvība, tas nekas, ka mēs to neredzam.
Plastmasa var savainot dzīvnieku. Atkritumos veidojas dažādas baktērijas. Tie, kuri izmet atkritumus, kur pagadās, neapzinās, kādu ļaunumu nodara dabai,” uzsver Raimonds Mežaks un piebilst, ka vides mēslotāju sirdsapziņa diemžēl klusē. Atliek cerēt, ka reiz tā ierunāsies.
Ziemeļvidzemes virsmežniecības virzmežziņa vietnieks Māris Sestulis vien nopūšas: “Tādi ir cilvēki. Pirms gadiem kopā ar skolēniem sakopām vietu pie Sveķupītes Raiskuma pagastā, uzstādījām paziņojumu, ka te vidi kopuši bērni. Pēc neilga laika atkal bija atkritumi. Ceru, ka cilvēki tomēr
reiz sapratīs, kāda vērtība ir tīrai videi.”
Komentāri