Raunas pagasta “Daiņkalnos” 16.aprīlis ir piemiņas un tikšanās diena.
Pirms 56 gadiem desmit stundas te skanēja šāvieni. Nacionālie partizāni cīnījās pret okupantu armiju. Viņi nevienlīdzīgajā kaujā gāja bojā.
Pirms sešiem gadiem bijušais gatartietis Jānis Lācis ar palīgiem te iekārtoja piemiņas vietu. “Daiņkalnos” bojā gāja viņa divas māsīcas un brālēns.
“Šajā vietā mēs nākam, lai pieminētu notikumus, cilvēkus, kuri te cīnījušies un krituši vai palikuši dzīvi,” atgādināja mācītājs Edijs Kalniņš un lūgšanā teica: “Lai Dievs sargā šo vietu no visa ļaunā! Lai mēs varētu dzīvot mierā un saticībā, lai pietiek garīgās un laicīgās mantas. Savā spēkā un prātā bieži sapinušies, nesaprazdami daudzas sakarības, nezinām, kam prasīt padomu. Dievs, dod tautai dedzību rūpēties par savu zemi! Dod tautai garīgu atmodu! Lūgsim arī par laicīgajiem vadītājiem, lai viņi rūpējas par savu tautu,” lūgšanā sacīja mācītājs.
Pasākumā piedalījās ap septiņdesmit cilvēku – jaunsargi, Latviešu karavīru biedrības, Nacionālo partizānu, Latviešu virsnieku apvienības, rajona represēto biedrības, Cēsu Instruktoru skolas pārstāvji, Saeimas deputāts Leopolds Ozoliņš, bijušais Augstākās padomes deputāts Edvīns Kide, ģenerālis Juris Vectirāns.
Šī vieta saistīta ar daudzu drustēniešu dzimtu vēsturi. Kad 1952. gadā Gatartā kļuva bīstami, brīvības cīnītāji pārcēlās uz “Daiņkalniem”. Drustēnietis Valters Pauga izpētījis pagasta nacionālo partizānu gaitas. 32 drustēnieši un gatartieši bijuši mežabrāļu rindās, 13 atdusas vietas nav zināmas. Drustu jaunsargi, komandiera Valda Kovrigas mudināti, ik gadu brauc talkās uz “Daiņkalniem”.
“Mums daudz stāstīts par Latvijas vēsturi un arī to, kas notika šajā vietā, kā latvieši cīnījās,” pastāstīja jaunsargi Pēteris Petrovskis, Artūrs Zvēriņš, Sandijs Kļaviņš. Šī diena atmiņā paliks Ivetai Štrausai, Santai Hofmanei, Annai Zēboldei, viņas šeit deva jaunsarga svinīgo solījumu. To pieņēma Regīna Tiliba. Viņa bija partizānu bunkurā, kad cīnītāji gāja bojā, izdzīvoja, izstaigāja tālo Sibīrijas ceļu.
Ģenerālis Juris Vectirāns vēlreiz uzsvēra, ka šī vieta atgādina par latviešiem, kuri gribēja dzīvot mierā un saticībā, kopt laukus, audzināt bērnus, bet lija viņu asinis. “Ļauni spēki vienmēr mūs apdraudējuši, bet esam stipri, tas jāapzinās jaunatnei. Te vīri cīnījās par Latviju, kad citus bija pārņēmis izmisums un zudušas cerības, “sacīja ģenerālis un atgādināja, ka varam paļauties uz jaunatni, ieaudzinot viņiem par Latviju priekšstatu, kāds bija mūsu senčiem.
Rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass vēlreiz uzsvēra, ka katram, kurš dzīvo Latvijā, jādod sava artava, lai valsts būtu neatkarīga. “Pirms trim nedēļām pie bijušā čekas nama Cēsīs atklāja piemiņas plāksni. Prokuratūras darbinieki bija pārsteigti, ka nams ieguvis baisās pagātnes elpu. Nācās viņus iepazīstināt ar represiju laiku Latvijā. Arī Briselē deputāti bija pārsteigti, ka komunisms briesmu darbos pielīdzināms nacismam. Mums jāskaidro pasaulei, jāatgādina jaunatnei arī par šo vietu. Mūsu svēts pienākums ir te pulcēties un runāt par izlietajām asinīm,” sacīja Māris Niklass.
Skaidrīte Kaļicka, Raimonds un Juris Zariņi “Daiņkalnos” ir katrā piemiņas pasākumā. Te bojā gājis tēvs un brālis. “Mūs 1949.gadā izsūtīja. Man bija pieci gadi. Visticamāk, tēvs aizbēdzis mežā. Kad atgriezāmies, par šiem notikumiem neviens neuzdrošinājās stāstīt. Kad atklāja “Daiņkalnus”, tad arī uzzinājām,” pastāstīja Skaidrīte Kaļicka.
Māsu Zaigas Spalviņas un Vairas Rudzītes dzimtās mājas “Kāpiņas”, cauri mežam ejot, ir tikai kilometri septiņi. Atmiņā pēckara notikumi, kad kaimiņmājā “Bārzdiņās” milicis Liepiņš pamanījis mežabrāli Ozoliņu, viens otru nošāvuši. ” Kad Daiņkalnos” notika traģēdija, bijām Sibīrijā, ” saka Zaiga Spalviņa. Viņa piemiņas pasākumā bija otro reizi, bet Vaira atbraukusi pirmoreiz.
Veselaviete Velta Cvetkova dzīvojusi Gatartā, kaimiņos bojā gājušajiem. “Baisi notikumi, šī vieta ir atgādinājums vēstures lappusē,” sacīja Velta Cvetkova.
Regīna Tiliba, Einārs Zariņš, Turalds Dziļums – cilvēki, no kuru dzīves neizdzēst “Daiņkalnu” traģēdiju. Einārs te dzimis, Turalds pēc asinspirts izdzīvoja, Regīna iznāca no bunkura.
“Mūsu senčiem visos laikos bija cīņas spars. Asinis nav lietas velti. Mums jādara viss, lai godātu viņu piemiņu, jābūt tādiem, kā šie vīri,” sacīja Instruktoru skolas komandieris, kapteinis Sandris Gaugers.
Komentāri