Taureniete Sanda Žuhovska pārcēlusies uz dzīvi kaimiņpagastā, bet vēl pavisam nesen Sanda ar ģimeni atgriezās mājās no Īrijas. Viņa gan atzīst
– nenožēlo, ka bija iespēja padzīvot citā valstī un gūt pozitīvu pieredzi.
Taču arī dzīve ārzemēs nav izdzēsusi pozitīvās emocijas par Taurenes pamatskolu, kurā mācījusies. Sanda atminas skolas laiku un atzīst, ka klasē bijuši ļoti draudzīgi.
„Taurenes pamatskolai ir īpaša aura. Turklāt taurenieši paši par sevi ir īpaši,” saka Sanda un atzīst, ka pēc vidusskolas beigšanas bija domājusi par dzīvi Rīgā, bet šobrīd gan vairs ne.
„Tagad, kad man ir ģimene, noteikti neietu dzīvot uz Rīgu. Uzskatu, ka lielpilsēta nav īstā vieta, kur audzināt bērnu. Tur nav iespējams tas, kas laukos. Nu, kaut tagad, pavasarī, var sarīkot interesantu sakopšanas talku. Man nepatiktu dzīve dzīvoklī, tas ir kā krātiņš,” saka Sanda un dalās pārdomās par diviem Īrijā pavadītajiem gadiem: „Noteikti nenožēloju tur pavadīto laiku. Tā bija jauna dzīves pieredze. Ja gribi strādāt un nopelnīt, tāda iespēja tur ir. Pašreiz Latvija ir uz krīzes robežas. Vienu brīdi, kad dzīvoju Īrijā, sazvanoties ar radiem Latvijā, likās, ka te viss notiek. Cilvēki pirka dzīvokļus, ņēma kredītus, celtniecībā strauji cēlās algas, taču šobrīd visapkārt dzirdu, ka strādniekus atlaiž no darba. Kokapstrādes nozarē iestājusies krīze. Jāsecina, ka šeit nav stabilitātes, nevar prognozēt nākotni. Īrijā dzīve ir daudz stabilāka – ir darbs, mājvieta, ienākumi, un pat, ja kas noiet greizi, sociālie dienesti
atbalsta
ar
dažādiem
pabalstiem. Tur nav jādomā par to, vai no rīta būs maizīte. Taču, ja Latvijā šobrīd bezdarbnieku pabalsts ir samazināts, tad par ko vispār runāt? Ir briesmīgi. Nespēju iedomāties, ko darīt sievietei, kuru tagad atlaiž no darba, kura ir viena pelnītāja ar četriem bērniem…? Īrijā dzīvojot, varēja domāt par tādām kā otrā līmeņa vajadzībām – kā nedēļas nogalē kopā pavadīsim laiku, kur aizbrauksim, ko savas dzīves labiekārtošanai jaunu iegādāsimies, taču Latvijā cilvēki spiesti domāt tikai par primāro- par izdzīvošanu. Un tas man šajā valstī ļoti nepatīk. Latvijā pat negribot rodas strīdi un stress par to, kur ņemt naudu.”
Sanda atzīst, ka viņa, esot Īrijā, īsti neskuma pēc mājām. Ilgas daudz izteiktākas bijušas vīram Kasparam.
„Vīrs ļoti ilgojās pēc savām mājām, savas garāžas un visa pārējā. Jā, ģimenes un visu mīļo man pietrūka, bet nebija grūti pielāgoties tai videi. Taču satraukums radās tajā mirklī, kad redzēju, ka trīsgadīgais dēlēns Ralfs nespēj iedzīvoties īru bērnudārzā un rast kopīgu valodu ar sava vecuma bērniem. Tagad redzu, cik labi viņš ir iejuties bērnudārzā te, tas mani dara laimīgu,” saka Sanda un neslēpj, ka šobrīd ir apmierināta ar dzīvi.
„Strādāju Cēsīs Hansabankā. Esmu apmierināta ar darbu un to, kā ar ģimeni esam iedzīvojušies. Domāju, šobrīd tas ir ideāls variants – dzīvoju laukos savā mājā, bet abi ar vīru strādājam pilsētā. Līdz Cēsīm jābrauc nepilna pusstunda, tas netraucē. Esam apmierināti ar situāciju,” saka Sanda.
Komentāri