Cēsu kultūras centra skolēnu tautas deju kolektīvs ”Randiņš”, vadītāja Sandra Jonaite, šopavasar atskatās uz kolektīva deviņiem darbības gadiem. Šajā laikā „Randiņa” vārds ir kļuvis labi pazīstams. Kolektīvs ne reizi vien Cēsis pārstāvējis Latvijas un starptautiskos koncertos un festivālos. Nodibinoties „Randiņš” apvienoja
35 skolēnus. Piektdien sezonas noslēguma koncertā uz kultūras centra skatuves dejos 120 skolēni, kas veido četras vecuma grupas.
„Lai gan esmu deju pedagoģe, nestrādāju skolā, kuru bērniem jāapmeklē obligāti. „Randiņā” ir gaidīti bērni, kuri grib iegūt ko vairāk, veidoties kā individualitātes,” par filozofiju, ar kādu strādā šo darbu, stāsta Sandra Jonaite. „Dejot kolektīvā nozīmē ne tikai apgūt deju mākslu, bet arī izzināt iespējas, ko sniedz deja, fiziska piepūle un radošs darbs. Tā ir iespēja iepazīt sevi, savu ķermeni un izjūtas. Kā kolektīva vadītāja bērniem mācu ne tikai deju no pamatsoļiem līdz skatuves izpildījumam, bet veidoju arī radošu garu, partnerattiecības un kolektīva izjūtu. No saviem audzēkņiem gaidu vēlmi uzticēties deju pedagogam, pašiniciatīvu – vēlmi radoši izpausties un drosmi sevi parādīt citiem.”
Lai cik radošs būtu kolektīvs, pašu nosprausto mērķu sasniegšana iespējama, ja ikdienas darbā valda zināma, iedibināta kārtība. „Randiņā” tāda veidojusies deviņu gadu laikā kolektīva vadītājai sadarbībā ar dalībniekiem un viņu vecākiem.
„Manas prasības ir visai stingras un dažkārt izceļas diskusijas, vai tās nevarētu būt demokrātiskākas,” atzīst S. Jonaite. „Demokrātija mēdz veicināt arī slinkumu, bet mans pienākums ir panākt, lai mērķtiecīgi strādā visa grupa. Ja skolā pedagogs olimpiādei sagatavo vienu vai pāris bērnus, kuriem ir īpašas dotības, tad es tautas deju skatēm, kuras arī var nosaukt par olimpiādēm, katrā grupā sagatavoju astoņus pārus. Skatē visi uzstājas vienlīdz atzīstami, kaut viņu vidū ir gan talanti, gan bērni, kuri deju mākslu apgūst ar gribasspēku un ieinteresētību. Labie rezultāti ir mūsu kopīgs darbs, ne tikai mana metodika. Pieaugušie, vērtētāji no malas ne vienmēr to apzinās. Bērni gan.
Pati daudz ko no bērniem mācos. Tas notiek katrā mēģinājumā. Zinu, ka uz saviem audzēkņiem koncertos varēšu paļauties. Uz skatuves mēdz būt dažādas situācijas un no tām jāprot iziet bez vadītāja palīdzības. Lielisks piemērs bija šopavasar festivālā Turcijā, kad 5. un 6. klašu skolēniem bez mēģinājuma nācās dejot uz netipiskas skatuves. Četri pāri sākumā apmulsa, bet četri, sazinoties ar acīm un sirdīm, turpināja dejot, izdomājot dejai jaunu horeogrāfiju un dejas laikā iesaistot apjukušos. Manuprāt, skatītāji radušos kļūmi pat nenojauta. Šis gadījums, kad ar padomu nevarēju palīdzēt, deva apliecinājumu, ka bērni to, kas mēģinājumos mācīts, ir sadzirdējuši. Viņiem ir ne tikai labs tehnisks izpildījums, viņi ir deju mākslā iekšā.”
Desmitajā „Randiņa” sezonā iecerēts īstenot deju uzvedumu, kura veidošanā ir uzaicināti četri horeogrāfi. „Ar to gribu bērniem parādīt, ka dejai ir ļoti daudzas sejas, ne tikai skatuviskā latviešu tautas deja, ko izpildījis „Randiņš”, ka dejas izpausmēm nav iespējams novilkt robežu.”
Komentāri