Jaunpiebalgas vidusskolas divpadsmitklasnieki Ieva Dolmane un Pēteris Klapars jau pavisam drīz atstās ģimenes mājas un dosies iegūt izglītību augstskolā.
Abi jaunieši vēlas atgriezties Jaunpiebalgā, tomēr Ieva neslēpj, ka nedaudz biedē pašreizējā situācija laukos, tāpat arī neziņa par stabilitātes garantijām atgriežoties.
„Jo tuvāk nāk laiks izlemt, ko darīt tālāk, jo vairāk māc šaubas, vai pieņemta pareizā izvēle. Esmu nolēmusi studēt tūrismu, jo šāda ievirze ir arī vecāku saimniecībā. Es to varētu turpināt,” atklāj Ieva. Tomēr meitene apzinās, ka izcīnīt vietu tūrisma nozarē arī nav nemaz tik viegli. Ir jārod veids, kā piesaistīt tūristus, taču, lai uzsāktu un attīstītu uzņēmējdarbību, nepieciešams ņemt kredītus.
Pēteris izvēlēsies starp mācībām meža vai uzņēmējdarbības nozarē. Puisis uzsver, ka augstākās izglītības iegūšana, nenoliedzami, ir svarīga. „Es varētu iet strādāt jau tagad, bez augstākās izglītības, bet zinu, ka vēlāk tā vairs varētu negribēt. Izglītība ir svarīga. Kad tā būs, tad jau kaut ko izdomās,” skaidro Pēteris.
Jauniešiem liela nozīme ir tam, vai, atgriezušies dzimtajā pusē pēc izglītības iegūšanas, būs iespējams nopelnīt pietiekami labi. Īpaši tādēļ, ka sociāli ekonomiskā situācija laukos pasliktinās.
Ieva vērtē, ka uz pilsētu aiziet ir viegli, tai pat laikā atrast darbu nebūt nav tik viegli, turklāt to vēl apvienot ar mācībām. Baida arī tas, ka izglītība vien nedod garantijas labai darba vietai, jo daudzviet būtiskāka ir pieredze, taču to var gūt, mācības apvienojot ar darbu.
Atšķirībā no Ievas un Pētera, lielākā daļa klasesbiedru nedomā par atgriešanos Jaunpiebalgā. Daudzus vilina iespējas pilsētās. Taču abi jaunieši augstu vērtē klusumu, mieru, tīro vidi, kāda ir Jaunpiebalgā.
„Kad biju maza, domāju, ka noteikti dzīvošu pilsētā. Tas bija sapnis, bet tad nezināju, kā tas ir. Tā kā māsas dzīvo Rīgā, aizbraucot uz turieni, saprotu, ka dzīve galvaspilsētā nebūt nav tik vilinoša – steidzīgais ritms, tramvaji, korķi . Laukos var just brīvību. Šeit var saprast, cik daudz tev pieder un cik lieli ieguvēji esam ar to, ka bērnu dienas neesam pavadījuši pilsētas dzīvokļos,” secina Ieva.
Komentāri