Siguldas apkārtne ir kā nosēta ar viesu namiem, vasaras atpūtas mājām un lepniem hoteļiem, bet Mores teritorijā ir tikai pāris vietas, kas aicina tūristus, dāvājot iespēju pārnakšņot. “Vec Katlāpi” ir viena no mājām, kas būvēta pirms vairāk nekā gadsimteņa un pamazām pārtapšot par vietu, kur tūristus mudinās iepazīt latviešu virtuvi un atpūsties guļbūves klētiņā, pēc pirts atlaisties norā un iekrist pavisam vienkāršā, dabas veidotā dīķī. Pagaidām “Vec Katlāpu” saimniece Ruta Jēkabsone ir tikai ceļā uz tūrisma biznesu, pati smej, ka ar tūrisma pakalpojumiem eksperimentē uz draugu, bijušo kolēģu un paziņu ādas.
“Meita mācās un raksta projektu, ka te kādreiz būs vieta, kur tūristi varēs baudīt īstu medu, ēst medus kūku un pirtī saņemt medus masāžu. Esam bioloģiskā saimniecība, un tas nozīmē, ka dzīvojam dabiskāk par dabisku. Kādreiz man bija astoņas govis, no tā iztikām. Bet kas tagad notiek ar piensaimniecību? Turēšos pie četrām raibaļām, dažām bišu saimēm, un kādreiz viesi varēs gulēt uz aitādām, jo audzēju Romānovas šķirnes ganāmpulciņu,” iecerēs dalījās Ruta Jēkabsone un piebilda, ka ne tikai latgaļi un kurzemnieki var iebraucējus piesaistīt ar nacionālajiem ēdieniem.
“Arī es kuļu sviestu, vāru biezpienu un esmu jau nopirkusi labus miltus, lai mājās ceptu maizīti. Man patīk rosīties, un ar laiku mēs kļūsim par šāda tipa tūrisma māju, tad reklamēsimies un priecāšos, ja cilvēki atbrauks uz laukiem no pilsētas steigas noguruši, bet prom dosies atpūtušies un apmierināti,” tā Ruta, kura ir pārliecināta, ka pirmspensijas vecumā vairs plašu biznesu nevarēs uzsākt, bet krietni darboties senču mājās, kurās dzīvots jau četrās paaudzēs, vēl izdosies.
“Man liekas, ka lauki aizvien vairāk iet pie sirds, tāpēc jāatmet ar roku lopkopībai, lai nav jāskatās, kā pašam bankrots pienāk, un jāmeklē ienesīgākas lietas. Tūrisms arī ir sezonas darbiņš, tas nozīmē, ka ziemās vairāk laika paliek pašiem, bērniem un mazbērniem,” vērtēja Ruta, bet piebilda, ka, viņasprāt, More nav ieguvēja, ka tikusi pievienota Rīgas rajonam. Kā iepriekš bijusi Cēsu rajona nomale, tā tagad esot Rīgas rajona mala, starpība tā, ka pie Cēsīm pagasts bijis dziļie lauki un uzņēmīgajiem iedzīvotājiem daudz vieglāk nācies piesaistīt Eiropas līdzekļus saimniecību attīstībai. Rīgas rajons – tas skanot lepni, bet morēniešiem daudz vairāk esot jāsitas, lai liktu par sevi manīt.
“Savu tūrisma piedāvājumu pagaidām nereklamējam, bet zinu, ja tāds brīdis pienāks, kad pakalpojumu uzdrošināšos piedāvāt arī svešajiem, tad sacīšu – šī ir vieta, kur var lauku klusumu dzirdēt. Pati dziļi sirdī esmu latviete, tāpēc kulšu arī krējumu un cepšu rupjmaizi, bet ražošanas te nekad nebūs, jo visu darīsim no sirds. Un vēl ar bērniem esam – ja viņi kādreiz arī “Vec Katlāpos” nedzīvos, lai brauc šurp atpūsties. Lai brauc mazbērni un mazmazbērni, jo šīs mājas nepārdod. Šī ir vieta, kur dīķī dzīvo bebru pāris, kas, izkāpjot no ūdens, pagrauž puķes dobē. Šajā pagalmā ir tik dziļi iestaigātas senču pēdas, ka mājas stāsta par Latviju. Šīm mājām vienkārši nav cenas, nav naudas vērtības,” dalījās Ruta, apmīļojot mazdēliņu Robertu un apčubinot dažu stundu jaunos jēriņus, kuri vēl maz ko saprot no lielās dzīves, bet sajūt pļavu ziedu smaržu un tāpēc, jādomā, ir laimīgi.
Komentāri