Dabā viss zied un smaržo. Tāpat bija 1941.gadā, kad ceļā uz svešo Sibīriju devās vilcieni ar cilvēkiem, kuru lielākais noziegums bija mīlestība uz savu zemi, strādīgums. Šodien piemiņas akmeņu priekšā kā sveicieni neizdzīvotiem un samocītiem mūžiem sagulst ziedi. Atmiņas uzplēš brūces, atgādina un liek iet tālāk. Pretim rītdienai.
Par Latviju, latviešiem, jaunatni, pagātni un nākotni saruna ar rajona politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāju Antonu Kalniņu.
– Vai laika distance neliek citādāk paskatīties uz ciešanām?
– Kad Jēzu sita krustā, viņš teica: “Kungs, piedod, jo viņi nezina, ko dara.” Represētajiem ciešanas bija ilgstošas. Grūtos brīžos kristīgam cilvēkam vieglāk. Smagums pazūd, palasot Bībeli, gūstot mierinājumu lūgšanās, dievkalpojumos, izsūdzot grēkus, lai nespiež sirdi. Cilvēkiem vajag izrunāties. Tā bijis gadu tūkstošiem. Tad kļūst vieglāk, dvēsele atbrīvojas no ļaunā. Šodienas cilvēkiem pietrūkst pazemības. – Kāpēc latvietis ir tāds, kāds viņš ir, spējīgs nodot savējos? Citas tautas tādas nav.
– Ebrejiem ticībā ierakstīts – kaut viņš nepatīk, tev viņam jāpalīdz, jo ir tavs tautietis. Esam vergu dvēseles, gadsimtiem bijuši pakalpiņi. Nav bijis vajadzības domāt, citi pateica, kas un kā jādara. – Ir cilvēki, kuri vēlas atriebties, ir tādi, kuri aizvien baidās. – To jau jūt, kurš sadarbojies ar okupācijas varu, kurš ne. Reiz bija tikšanās ar Māri Kučinski no Tautas partijas, viņam prasīju: “Kad jūs atbrīvosiet čekas darbaspēku?” “Kādu?” viņš nesaprata. “Čekas maisus attaisīsiet,” paskaidroju. Čeka bez stukačiem nebija nekas. Tūlīt kāds cits turpat blakus pajautāja: “Bet ja tajos maisos ir tavs draugs?” Nu un tad, bet man jāzina. Baidās tie, kuriem kāds var atgādināt: “Bet tu pats taču… Varam to atklāt.” Līdzīga situācija veidojās, kad gribējām celt Cēsīs pieminekli represētajiem. Svārstīgie ātri vien mainīja savas domas, kļuva tramīgi.
Tie, kuri ir par atriebšanu, kūda sabiedrību.
Ir jāpiedod. Vien jautājums –
kam? Ja valsts – mantiniece, kuras priekštece to darīja, neprasa. – Vai latvieši ir nežēlīgi, lai sasniegtu mērķi?
– Daļa ir. Bet tie varbūt nav tīri latvieši. Tik daudz kas mūsu zemītei pāri gājis.
Mans dzimtais ir Lažas pagasts pie Aizputes. 13.gadsimtā tur stāvējusi Dzintares pils. Lībieši pret kuršiem bijuši naidīgi. Kad no Siguldas devās šurp, nakti jāja, dienu gulēja. Dzintari viegli ieņemt nevarēja, lībieši sacirta sausus kokus, sagaidīja vēju, aizdedzināja pils sienu, un kurši padevās. 600 cilvēkus, 12 gadīgus un vecākus, sameta ugunī, sadedzināja, jaunākās sievietes aizveda līdzi. Tas vēstures fakts. Tādu ir daudz, tie radīja nežēlību, atriebes kāri. Diemžēl Kangari mūsu tautā bijuši vienmēr.
Vai mūsu varas vīri iet baznīcā? Putins iet. – Kam jānotiek, lai latvietis gūtu mācību? Vai nodevējs tiešām tic, ka par grēkiem nebūs jāatbild?
– Tā ir gļēvulība. Cilvēks nespēj un nemāk sevi aizstāvēt, par sevi pastāvēt. Māsīca, kad viņai piedāvāja stāties partijā, atbildēja: “Es taču esmu tautas ienaidniece.” – Kas ir patriotisms?
– Tu cieni savu tuvāko, savu valsti, tautu un arī citas tautas, to paražas. Bet, ja kāds iebrauc un sāk uzspiest savus likumus, tas neder.
Atbrauca ciemos draugs Viktors. Sibīrijā kaimiņos dzīvojām, kopā mācījāmies. Tā arī visu mūžu sarakstāmies, sazvanāmies.
Izvadāju viņu pa Latviju. Bijām Kuldīgā, Rundālē, Jelgavā, Alsungā, aizbraucām pie jūras Liepājā, viņš to redzēja pirmoreiz. Liepājā iznāca
sešu vienas sādžas iedzīvotāju, vienaudžu tikšanās, atcerējāmies bērnību, kopīgo laiku, arī to, kā citiem dzīvē gājis. Tad bijām Rīgā, arī pareizticīgo katedrālē aizdedzinājām svecītes. Uzņēmu draugu, kā nākas. Viņu mājās sagaidīja kā no svētceļojuma. Viņš visiem stāstīja, ko redzējis. Kā kāds neticēja, rādīja bukletus, lai saprot, ka tā nav aģitācija, pie kuras krievi pieraduši. Diemžēl par Latviju zina daudz slikta, bet labo ne. Ja cilvēki redz savām acīm, kā dzīvojam, ja viņi to stāsta savējiem, attieksme mainās. Bet ja mēs paši gaužamies, redzam tikai slikto? Vectēvs cīnījās pret vāciešiem Tīreļpurvā, Nāves salā viņu ievainoja, tad aizveda uz Pēterburgu ārstēties. Tad jau tur sākās jukas. Viņš bija apārstēts, un kāds slimnīcā teicis, ka jāiet uz staciju, tur Ļeņins uzstāšoties. Aizgājis, neko nesapratis, atgriezās mājās Latvijā. 1.pasaules kara laikā vērtēja, cik procenti no cilvēka ir karam derīgi, izrādījās, no viņa 30. Vectēvs ne uz vienu ļaunu prātu neturēja, ne krievu, ne vācieti. Viņš kļuva saimnieks savā zemē. – Bet dzīve kļūst labāka. – Daudz domāju par Latvijas politiku. Kurp mēs ejam? Tautiešus vajag saukt mājās, bet nevienam nav
nekādas intereses. Kad pirms gadiem runāju, ka latvieši no Krievijas vēlas atgriezties dzimtenē, jāpalīdz, jāatbalsta, saņēmu atbildi: “Kurš gribēs, atgriezīsies.” Kur? Māju vairs nav. Vai kādam tas sāp, ka tauta izšķīst, iet mazumā? Nē. Darbaspējīgie aizbrauc uz Īriju.
Valstī nav saimnieka. Kā var veterinārārsts būt par aizsardzības ministru?! Vai šajā brīdī zirgi un goda rota nav pārlieka greznība? Ja ministrs būtu Latvijas patriots, ministrija būtu parūpējusies par Oskara Kalpaka māju. To būtu sakopuši, uzturējuši. Tā būtu ministrijas goda lieta, tur būtu vieta, kur mūsu karavīriem stāstīt par pirmo komandieri. Vēl aizvien brīnos, kā var lauksaimniecības akadēmiju beidzis cilvēks nezināt, kā tikt vaļā no kurmjiem, ar to lepoties un būt premjers. Es gan zinu – Lieldienu rītā pirms saullēkta paņem lāpstu un no dārza malas zemi met uz centru. Vienkārši! Ne jau lielā tīrumā, bet mazdārziņā. Ko satiksmes ministrs par ceļiem sola? Vienīgais ministrs, kurš ir savā vietā, tas ir Baštiks, viņš vismaz kaut ko dara.
Šodien neprot saimniekot. Kas nekaitēja kolhozā?! Ne par ko nebija jādomā. Biju Sibīrijā, bērnībā dzīvoju Kalačinskas rajonā. Līdz sādžai toreiz bija pieci kilometri, vienā pusē Omkas upe, otrā Transsibīrijas dzelzceļš. Tagad līdz sādžai 1,3 kilometri, viss attīstās. Bet fermas tukšas, tāpat kā pie mums. Vietējiem sacīju – kā tad tā, tagad fermas tukšas, bet gaļa veikalos ir, kādreiz bija otrādi. “Jā, tur kaut kas nav tā,” viņi brīnījās līdzi.
Viens likums – viena taisnība visiem. Kā tas izpaužas? Šodien maksā subsīdijas, ja kūtī piecas govis, pēc laika, ja desmit.
Mājā, kurā kādreiz dzīvojām, pirms tam barons bija ielicis kādu ģimeni. Pēc gadiem redzējis, ka tā ir slinka, māja nolaista, izmetis laukā, pareizāk, pārcēlis uz meža būdu. Nolaistā māja piedāvāta mana vecvectēva brālim. Tā māja ieguva saimnieku. Jau Taurenē dzīvodams, pēkšņi izdzirdēju pazīstamu uzvārdu. Tik rets, ka jābūt kādai radniecībai. Jā, izrādījās no manas dzimtās puses. Arī tāds slinks un smuks vaigā pa dzīvi mētājas, nekur ilgi neturas. Tā, redz, ar gēniem.
Nevar ilgi tā turpināties, Lūkasa evaņģēlijā teikts: “Tauta, kas sašķēlusies, lemta bojāejai”.
– Ko jūs stāstāt jaunajai paaudzei par padomju represijām? Vai skolēni zina Latvijas vēsturi?
– Katram ir jāzina savas tautas un valsts vēsture. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena ir valsts atceres diena. Bet pasākumos nav skolēnu. Attieksme var veidoties, ja ir izpratne, ja par pagātni tiek runāts. Priecē Drustu jaunsargi. Viņiem ir patriotisks vadītājs, kurš prot jaunatni aizraut, ieinteresēt par vēsturi.
Ir cilvēki, kuri negrib, ka ir šādi pasākumi, ka runā par represijām, Latvijas vēsturi. Viņiem ir diskomforts, viņi negrib ne redzēt, ne dzirdēt par šiem vecajiem grēka darbiem. Tie neaizmirstas. Ne tikai viņiem.
Ir jau skolās tikšanās. Nesen trīs represētie bijām uzaicināti uz skolu. Ko trīs vienā mācību stundā var izstāstīt! Bet skolēni ir atvērti, viņi klausās, grib zināt. Stāstu, kā cietām, ka bija laiks, kad tas, kurš turīgāks, tika uzskatīts par strādnieku šķiras ienaidnieku. Kas bija turīgs? Tas, kurš čakli strādāja. Ja nebūtu centušies, strādājuši, neizsūtītu. Vecākiem bija moderna saimniecība.
Stāstu skolēniem, ka ceļā uz izsūtījuma vietu man palika 11 gadi, stāstu, kā dzīvojām Sibīrijā, ko nozīmē bads, sals, ilgas pēc mājām. Skolēni saprot. Kad runājamies, ne viens vien atklāj, ka viņu vecvecāki bijuši izsūtīti, ka par Sibīriju runāts mājās.
Diemžēl skolā vēsturi nemāca. Zināt, kur apglabāts Neredzīgais Indriķis? – Nē.
– Lažas pagastā pie Aizputes. Skolēni tur būtu jāved, lai redz, lai kopj kapa vietu. Neredzīgais Indriķis ir pirmais latviešu dzejnieks. Vai par viņu nav jāzina? Piemineklis ir, vai skolēni to nevarētu kopt? Ir jārada skolēniem interese. Drīz Sērmūkšos būs
partizānu bunkuri. Katrs varēs apskatīties, kur cīnītāji dzīvojuši. Tas paliks atmiņā.
Taurenē pie pils ir pagasta represētajiem veltīts piemineklis. Cilvēki pie tā nāk ikdienā, brauc, piestāj garāmbraucēji. Nesen kāda viešņa aizrādīja, ka, pļaujot ar pļāvēju, daži zāles stiebri palikuši, vajagot noplūkt. Šī vieta ir vēstures atgādinājums par ciešanām, kurām cauri izgāja taurenieši. Bet tā ir arī Latvijas vēsture.
– Ko dara rajona politiski represēto biedrība?
– Rajonā dzīvo ap 650 politiski represēto. Aktīvi ir ap pussimts. Represētie ir cilvēki dzīves nogalē, vismaz tagad viņi ir pelnījuši labāku dzīvi. Latvijā 60 procentiem represēto vidējā pensija nav pat iztikas minimums. Krievijā Staļina represētajiem ir valsts atbalsts – elektrība bez maksas, maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem, zobārstniecība arī, vienreiz gadā rehabilitācija, apgabala robežās transports bez maksas. Mums arī rehabilitācija ļoti
vajadzīga, bet iespēju ir maz. Par pārējo nav vērts runāt, katrs labi zina. Ir pašvaldības, kas atbalsta, palīdz represētajiem gan finansiāli, gan materiāli. Tā ir attieksme pret cilvēkiem, kuri netaisni cietuši, mūžu nostrādājuši. Ir jau arī tādi, kurus darbā pārvietoja uz citu vietu, bet viņi prata iztiesāties, ka ir represēti.
Komentāri