Skola pēdējos gados ir Rozulas kultūras un sabiedriskais centrs.
”Kad nebija izremontēts klubs, visi pasākumi notika skolā. Tad lielākoties piedalījās skolēnu vecāki. Tagad, klubā rīkojot, nāk daudzi,” stāsta skolas direktore un ģimeņu atbalsta kopas ”Rozbeķu saime” valdes priekšsēdētāja Ilze Krivašonoka un uzsver, ka rozulieši vienmēr bijuši sabiedriski aktīvi, viņi ir atsaucīgi, izpalīdzīgi un lepni par savu Rozulu.
Lai radītu daudzveidīgu sabiedrisko dzīvi, nodibināta ”Rozbeķu saime”, kurā darbojas vairāk nekā 20 interesenti. ”Uzdevumu mums daudz – saglabāt kultūras dzīvi, nodot nākamajām paaudzēm to mantojumu, ko esam saņēmuši no mūsu senčiem, dažādos pasākumos iesaistīt visas paaudzes,” stāsta kopas vadītāja un piebilst, ka nevalstiskai organizācijai ir iespējas piesaistīt finansējumu. Kopa iekārtojusi sev telpas un regulāri rīko nu jau sabiedrībā iecienītus pasākumus – Lieldienas un valsts svētkus, kā arī tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Ilze atzīst, ka pašvaldība nevar atļauties divās vietās – Stalbē un Rozulā – rīkot, piemēram, valsts svētku pasākumus. Ja ir vajadzība, to var izdarīt paši. Ir gan skolēnu koncerts, gan balle, gan arī salūts. Uguns dzirksteļu priekam rozulieši paši vāc līdzekļus, cik nu kurš var atļauties iemet ziedojumu lādītē. Skolotāju kolektīvs ir komanda, kura brīvajā laikā ieinteresēti iesaistās kultūras dzīves organizēšanā.
”Rozulā cilvēku skaits iet mazumā. Daudzās mājās dzīvo tikai pa vasarām. Arī bērnu dzimst maz. Ja koncertā uzstājas skolēni, skatītāju ir daudz, vecāki un vecvecāki taču grib redzēt, ko atvases prot. Klubā bijuši pasākumi, kuros ir ap trīssimt skatītāju, un arī tādi, kur vien desmit. Balles gan ir labi apmeklētas,” stāsta Ilze un piebilst, ka rozulieši uz ikvienu pasākumu ir jāaicina. Nepietiek tikai ar centrā izliktu afišu, jāaprunājas, jāatgādina. Piektdienu vakaros arī kopā nācēju maz, katram vēl darbi darāmi. Ilze pauž gandarījumu, ka uz pasākumiem labprāt nāk skolas absolventi.
”Pats galvenais, ka Rozulā nav darbavietu un daudzi aizbraukuši no pagasta vai arī dodas darbā uz pilsētām. Te jau vairs nekā nav. Pasta nodaļas nav. Tas sagādā ne mazums neērtību. Pirmdienās Stalbē pasts nestrādā, bieži nācies braukt uz Straupi, lai nosūtītu kādu dokumentu. Piena savāktuvē rītos rozulieši satikās, pārrunāja jaunumus. Tāpat pastā. Tagad katrs stāv sava ceļa galā, sagaida piena mašīnu, pastnieku. Līdz ar skolas slēgšanu zudīs vēl viena iespēja pabūt kopā, satikties vismaz bērnu vecākiem,” domās dalās Ilze. Viņa Rozulā nodzīvojusi 36 gadus, iemīlējusi šo vietu un cilvēkus. ”Rozula jau paliks. Skolai ir jāmainās,” atzīst Ilze Krivašonoka.
Komentāri