Straupietis Oskars Parfenkovs ir viens no Cēsu motokluba „Wendi” biedriem. Viņa aizraušanās kopš pusaudža gadiem ir motocikli un viss, kas ar tiem saistīts.
Uz sarunu Oskaru aicināju, jo jau nākamās nedēļas nogalē Cēsīs otro gadu pēc kārtas norisināsies Latvijas moto sezonas noslēgums ar motociklu skati pilsētas stadionā, motobraucēju parādi ielās un grandiozu vakara pasākumu Cīrulīšos. Turklāt šī gada sezonas noslēgumu organizē tieši cēsnieki – klubs „Wendi”.
Jautājot par Oskara aizraušanos ar motocikliem, viņš stāsta, ka pirmo moci nopircis jau 16 gadu vecumā.
„Man pat toreiz vēl nebija braukšanas tiesību, bet tā lieta mani aizrāva. Vēlāk sāku interesēties arī par moto klubiem, jau astoņu gadu vecumā iestājos klubā „Wendi”. Šobrīd gan kluba noteikumi nedaudz ir mainījušies, jo tagad tikai no 21 gada vecuma klubā var pieteikties par kandidātu, bet no 25 gadiem kļūt par biedru, kuram tiesības izmantot kluba emblēmu,” stāsta Oskars un piebilst, ka būt par kluba biedru nozīmē arī diezgan lielu atbildību.
„Mēs visur un vienmēr pārstāvam savu klubu un idejas. Teju katru piektdienas vakaru paši satiekamies, plānojam dažādus pasākumus, izklaidējamies un darām daudz ko citu. Protams, vasara ir mūsu aktīvākais laiks, kad kopā dodamies tuvākos un tālākos braucienos. Šogad bijām Ukrainā, guvām daudz jauku iespaidu un emociju,” saka Oskars.
Vaicāts, ar ko atšķiras motociklists, kurš ir kāda kluba biedrs, no vienkārša ielas braucēja, Oskars atbild: „Tādam droši vien nav nekādu pienākumu un noteikumu. Klubam ir savi statūti, iekšējās kārtības noteikumi, kuri jāievēro. Mums jāpopularizē moto kustība Latvijā, solīdi jābrauc un vienmēr mugurā jābūt vestei, uz kuras ir kluba emblēma. Arī mūsu braukšanas kultūra ir daudz augstāka nekā lielākai daļai ielas baikeristu. Ne velti sabiedrībā ir izveidojušies stereotipi par motociklistiem un viņu kultūru. Tāpēc stāstām un popularizējam moto kustību. Šonedēļ, piemēram, viesojāmies Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā un jauniešiem daudz stāstījām par šiem jautājumiem.”
Puisis stāsta, ka viņam bijuši vairāki motocikli, bet šobrīd viņš brauc ar čoperi. Vaicāts, kādēļ tieši čoperis un nevis kāds no jaudīgiem baikiem, viņš atbild: „Bija gadījums, kad strādājot nokritu no būves. Kādu laiku nācās pagulēt slimnīcā, un toreiz nolēmu, ka nekad vairs nevēlos krist. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ man ir šāds motocikls. Taču patiesībā, runājot par motociklu izvēli, jāsaka- noteikti nav prātīgi pirmo moci nopirkt spēcīgu baiku, kā nereti jaunieši dara. Tad var sanākt visādi.”
Jautāts par draugiem, Oskars atbild, ka lielākoties viņi ir arī kluba biedri, un skaidro: „Ir daudz vieglāk atpūsties kopā ar cilvēkiem, kuriem ir vienādas intereses. Mums nekad nav situācijas, kad nav par ko runāt. Mums kopā vienmēr ir jautri un interesanti.” – Pēdējā grāmata, kuru izlasīji? – Pirms pieciem gadiem izlasīju „Padomju motociklus”. – Par ko bērnībā vēlējies kļūt? – Bija laiks, kad vēlējos kļūt par policistu. – Kādu pāridarījumu nekad nepiedotu? – Nav patīkami, ja aizskar kluba lietas. Un man nepatīk, ja kāds bez atļaujas uzsēžas uz mana moča. – Tev patīk sēņot? – Jā, noteikti. Man ir zināmas labas sēņu vietas. Garšo arī sēņu mērce. -Vai mēdz apmeklēt kultūras pasākumus? – Eju gan uz teātra izrādēm, gan dažādiem koncertiem. Jā, man patīk.
Komentāri