Pagājušajā nedēļā “Druvas” redakcijā telefonakcijā piedalījās Cēsu pilsētas domes izglītības nodaļas metodiķe Dzintra Kozaka, pilsētas 4. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Māra Rozenberga un 1. pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja Gaida Lasmane.
– Cik pirmsskolas vecuma bērnu šobrīd gaida rindā uz bērnudārziem?
Dz. Kozaka: – Šobrīd rindā ir 604 bērni, tajā skaitā 482 pilsētā deklarētie. Protams, tas ir daudz. Katru gadu bērnudārzos tiek uzņemti 115 līdz 130 bērni, un tas atkarīgs no tā, cik bērnudārzos ir absolventu. Runājot par kopējo situāciju, jāsaka – pilsētā ir četri bērnudārzi, trīs pirmsskolas vecuma grupas Cēsu 2. pamatskolā un viens specializētais bērnudārzs, kurš ir kopīga iestāde rajona padomei un pilsētas domei.
– Kad atvērs jauno bērnudārzu A. Kronvalda ielas rajonā? Vai tas atrisinās bērnudārznieku lielo rindu problēmas?
Dz. Kozaka: – Jauno bērnudārzu atvērsim nākamā gada vasarā, un tajā varēsim izvietot 252 bērnus. Jaunais bērnudārzs lielā mērā situāciju uzlabos. Šobrīd rindā daudz trīsgadīgo un divgadīgo bērnu, kuri šajā bērnudārzā tiks uzņemti.
– Vai būs pietiekams skaits jauno pedagogu, kuri darbu uzsāks jaunajā mācību iestādē?
Dz. Kozaka: – Šogad bija pirmais mācību gads, kad 1. septembrī visas pirmsskolas izglītības iestādes bija nodrošinātas ar audzinātājām. Pagājušajā gadā pilsētas bērnudārzos trūka sešas. Tas, ka kadru pietiek, skaidrojams ar to, ka mums Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā ir atvērta fakultāte pirmsskolas audzinātājām, un meitenes, kuras mācās 1. un 2. kursā, sākušas strādāt bērnudārzos. Ir arī jau pietiekami daudz iesniegumu no audzinātājām, kuras vēlētos strādāt jaunajā bērnudārzā. Maz ir pieredzē bagātu skolotāju. Taču jaunās audzinātājas ir radošas, tādēļ domāju, ka kolektīvs veidosies interesants.
– Vai nebaida situācija, ka varētu sākties pedagogu staigāšana?
Dz. Kozaka: – Staigāšana droši vien varētu notikt. Bet jau šobrīd esam vienojušies ar bērnudārzu vadītājām, ka viņas informēs, ja kāda no audzinātājām izteiks vēlēšanos strādāt jaunajā bērnudārzā. Tomēr baidāmies, ka varētu sākties arī bērnu staigāšana. Taču šajā gadījumā vajadzētu apdomāties vecākiem, ja bērniņš tikko ar lielām grūtībām pieradis vienā bērnudārzā, uz citu viņu pārvest nevajadzētu. Bet, runājot kopumā par nākamo mācību gadu un to, kas saistīts ar jaunā bērnudārza atklāšanu, pieļauju, ka pedagogu trūks un pirmais gads droši vien nebūs viegls.
– Bērns iet bērnudārzā Dzērbenes pagastā. Tur vecākiem, sākoties mācību gadam, lika atnest fluorogrāfa izziņu, taču zinu, ka pilsētas bērnudārzos šādas prasības nav. Vai veselības jautājumu aktualitāte ir atšķirīga laukos un pilsētā?
M. Rozenberga: – Šī prasība bija pirms daudziem gadiem, un tas bija vietējais lēmums. Acīmredzot lauku pagastos šis lēmums ir saglabājies. Taču šobrīd situācija ir tāda, ka mums nav tiesību vecākiem jautāt to, kas ar likumu vairs nav noteikts. Turklāt turberkulozes slimo cilvēku uzraudzība mūsu valstī ir aizlaista pašplūsmā. Diemžēl.
Dz. Kozaka: – Arī laukos, ja vecāki atsakās šo izziņu nest, piespiest viņus to izdarīt nevar.
– Kāpēc grupā tiek uzņemti klepojoši, iesnaini bērni?
G. Lasmane: – Vecāki slimus bērnus uz bērnudārzu tomēr cenšas nevest. Taču gadās arī situācijas, ka bērnam pirms nākšanas ir iedotas temperatūru pazeminošas zāles. Vēlāk šī zāļu iedarbība beidzas un konstatējam, ka grupā ir slims bērniņš.
M. Rozenberga: – Katrā gadījumā tā nav sistēma. Turklāt mēs veicam arī profilaktisku darbu. Kad sākas vīrusu laiks, grupā uz šķīvjiem atstājam sagrieztus ķiplokus, sīpolus. Arī bērniņiem pa gabaliņam dodam apēst. Domāju, ka lielākoties tās ir vecāku iedomas, ka bērns noteikti iesnas saņēmis tieši no Jānīša.
G. Lasmane: – Adaptācijas periodā bērnam vairāk pieķeras slimības. Vēlāk, kad nostiprinās imūnsistēma, tā vairs nav.
Dz. Kozaka: – Tā ir problēma, un to negribu noliegt. Ir mammas, kuras stāsta, ka slimu bērniņu godprātīgi noturējušas mājās. Izārstējušas no iesnām, klepus, bet, aizvests uz bērnudārzu, bērns atkal saslimis. Jā, vecāki dažkārt blēdās un temperatūru bērnam noslēpj. Vakarā iedod zālītes, no rīta atkal, un pēcpusdienā bērnam grupiņā ir temperatūra. Taču tā tiešām nav sistēma.
– Kā tiek izskatīta bērnu uzņemšana bērnudārzos atbilstoši dzīvesvietai?
Dz. Kozaka: – Kad vecāki stājas rindā, viņi uzraksta, kurā bērnudārzā vēlētos bērniņu laist. Kad notiek vietu sadale, tam pievēršu uzmanību. Taču gadās, ka visi bērni netiek sev izvēlētajos bērnudārzos. Piedāvāju to, kurš iespējams. Taču laika gaitā ir iespēja samainīties ar kādu bērnu, kurš iet citā pirmsskolas izglītības iestādē. Katrā gadījumā šo jautājumu atrisināt ir iespējams. Vecākiem tikai jānāk un jārunā. Mēs cenšamies ļoti, lai visi vecāki un bērni būtu apmierināti. Bet vietu deficīts ir, un ne vienmēr visi tiks tajos bērnudārzos, kur vēlas.
– Cik ātri bērns būtu jāpiesaka bērnudārzu rindā?
Dz. Kozaka: – Tikko bērniņš ir saņēmis dzimšanas apliecību, vajadzētu stāties rindā. Diemžēl tā ir reālā situācija.
– Cik plaši bērnudārzos ir pēcpusdienu pulciņu piedāvājumi – angļu valoda, dejošana, baseins?
M. Rozenberga:– Mūsu dārziņā baseins ir pēc bērnu un vecāku vēlēšanās. Vedam uz Priekuļu peldbaseinu. Vienu reizi nedēļā mums ir ritmika. Sagatavošanas grupai ir angļu valoda. Par šādiem pulciņiem domājam.
Dz. Kozaka: – Katra izglītības iestāde ir uzrakstījusi savu programmu, kas neparedz pulciņu darbību bērnudārzā. Ja pulciņu darbība tiek organizēta, tad tā ir vecāku iniciatīva. Ja runājam par bērnu veselības nostiprināšanu, visas pirmsskolas izglītības skolotājas zina un saprot rīta vingrošanas nozīmi bērnu veselībā. Bet cik ir to vecāku, kuri atved bērnus astoņos no rīta uz vingrošanu? Jaunajā bērnudārzā baseins būs. Un arī citu bērnudārzu audzēkņi varēs to apmeklēt.
– Veidojas situācija, ka pilsētā bērniem nav vietas, bet lauku bērnudārzos pat grupu grūti nokomplektēt. Varbūt pilsētas bērnus varētu novirzīt uz lauku bērnudārziem?
Dz. Kozaka: – Cik tas izmaksās vecākiem, ja bērnam būs jāiet bērnudārzā attālākā pirmsskolas izglītības iestādē? Turklāt tas būs arī laika patēriņš. Pieļauju, ka vecāki izmēģina dažādus variantus. Prakse rāda, ka pilni daudzi piepilsētas bērnudārzi – Priekuļos, Jāņmuižā.
– Kā tiek organizēta un nodrošināta drošība bērnudārzos – slēgtas durvis, vārti?
M. Rozenberga: – Dienas laikā visas bērnudārza durvis ir slēgtas. Lai tiktu dārzā, ir jāpiezvana pie durvīm.
G. Lasmane: – Arī mums visu laiku, izņemot rīta cēlienu, visas durvis ir slēgtas.
Dz. Kozaka: – Bērnudārzu darbinieku kolektīvi cenšas izdarīt visu, kas ir viņu spēkos, lai pasargātu bērnus. Vairumā gadījumu, kad esmu gājusi uz bērnudārziem, ārdurvis vienmēr ir bijušas ciet. Bet apgalvot, ka simtprocentīgi tajos nevar iekļūt svešinieki, nevaru.
– Kāds ir kopējais pilsētas bērnudārzu stāvoklis?
Dz. Kozaka: – Pirms apmēram sešiem gadiem mums bija izveidota komisija, kura apsekoja visu izglītības iestāžu tehnisko stāvokli, un tika noteikts, kas kurai mācību iestādei visvairāk nepieciešams. Protams, tiek piesaistīti Eiropas līdzekļi, rakstīti projekti, un arī pilsētas dome piedalās ar savu budžetu. Taču, kopumā vērtējot, mūsu bērnudārzos ir daudz laba. Bet noliecu galvas bērnudārznieku priekšā, viņi ir pratuši saglabāt pat pēckara mēbeles. Esmu atļāvusies pateikt, ka mums ir grupiņas, kurās izskatās kā komisijas veikalā, jo tur ir saglabātas vēl padomju un Atmodas laikā pirktās mēbeles, klāt kaut kas vēl no Eiropas ienācis. Viss ir glīti salikts, viss ir tīrs, bet teikt, ka mums visas bērnudārzu grupas ir iekārtotas un apmēbelētas ar šiku, nevaru. Taču mums ir viss, kas nepieciešams bērnu attīstībai. Viss ir drošs, pareizs. Ja atnāktu Laimes māte, es vēlētos, lai visiem bērniem būtu bērnudārzi un lai tie visi būtu skaisti iekārtoti.
M. Rozenberga: – Mums vērienīgu labiekārtošanu izdevās paveikt ar Rotari klubu līdzekļiem. Taču mēs esam normāls pilsētas bērnudārzs, kurš jāuztur pilsētas domei.
G. Lasmane: – Arī mēs ar Nīderlandi tikko noslēdzām vienreizēju projektu.
– Audzinātāja pateica, ka nav viņas pienākums bērnu skolai sagatavot tā, lai viņš lasītu un rakstītu. Bet 1. klasē skolotāja jau sagaida lasīt un rakstīt mākošu bērnu.
Dz. Kozaka: – Pienākumos nav, bet būtu labi, ja bērns uz skolu aizietu pēc iespējas sagatavotāks. Katrā gadījumā audzinātājas atbalsta bērnu vēlmi iemācīties burtiņus, ciparus un visu pārējo. Lielākoties piecgadīgo, sešgadīgo grupu audzinātājas cītīgi strādā pie tā, lai bērni lasītu. Daļa bērnu, beidzot bērnudārzu, prot lasīt, otra – ne. Taču problēma ir tā, ka pa vasaru bērnam daudz kas aizmirstas, ja to diendienā nedara. Tādēļ arī vecākiem jāuzņemas atbildība par to, vai bērns lasa. Taču valsts prasība nav tāda, ka bērniem būtu jālasa un jāraksta, beidzot bērnudārzu. Tas ir 1. klases uzdevums.
– Kā veidojas attiecības starp vecākiem un audzinātājām?
G. Lasmane: – Dažkārt varētu vēlēties lielāku atsaucību. Tikko bērnudārzā veidojām jauno rotaļu laukumu, no manas grupas 22 bērnu vecākiem piedalījās trīs.
– Kādi ir visbiežāk vecāku uzdotie jautājumi ?
G. Lasmane: – Audzinātājām galvenokārt prasa, kā bērnam gājis pa dienu, kas nepieciešams mācību darbā.
M. Rozenberga: – Ir interese par vecāku sapulcēm. Tās gan apmeklē.
Dz. Kozaka: – Man jau gribas teikt, ka lielākoties vecāki ir izglītoti un mīloši. Taču ir tādi, kas pasaka – aiziesi uz bērnudārzu un tev liks to un to darīt. Šādos gadījumos vecāki domā, ka audzinātājai jāizdara tas, ko viņi paši nav spējīgi izdarīt. Un tad audzinātājai jāiemāca vārdiņi nedrīkst, lūdzu un paldies. Vecāki ir dažādi – atbildīgi, bezatbildīgi un drusku atbildīgi.
Komentāri