Zaubes pagasta bioloģiskās saimniecības “Ozoliņi” īpašniece Brigita Lūkina izveidojusi “Lauku tēju” grupu. Viņa atzīst, ka zāļu tējas savu vietu Latvijas tirgū iekarojušas.
“90. gadu sākumā sāku domāt par savu biznesu. Atnācām no Rīgas. Bet ko te laukos varēja darīt? Elektrības mums mājās vēl nebija, izbraucamu ceļu arī ne. Ideja par zāļu tējām radās nejauši. Cepu krāsnī maizi un liku iekšā ābeļlapas, no kā iznāca arī laba tēja,” stāsta B. Lūkina un atzīst, ka viņas mērķis bijis ražot tējas, kuras pārdod veikalā.
“Veikalā pārdod tējas, ar kurām veldzēt slāpes, aptiekā- ārstnieciskās. Protams, arī manai tējai ir profilaktiska iedarbība,” skaidro B. Lūkina un atklāj, ka šobrīd zemnieku saimniecība “Ozoliņi” piedāvā vairākas jauktās zāļu tējas – “Klasiskā”, “Anna”, “Ķimeņu”, “Miega” un citas.
“Pirmajā gadā saražoju 500 tējas paciņu. Tagad gada laikā saražoju jau 10 tūkstošus paciņu. Tējas lielākoties audzēju pati. Šo to lasu pa savām 20 hektāru plašajām ārēm. Mežos lasu bērzu, vīgriežu, zemeņu un aveņu lapas. Pati tējas arī kaltēju un fasēju. Visu daru,” saka B. Lūkina un uzsver, ka tējas jāveido tā, lai tās būtu garšīgas un veselīgas.
“Jebkurai tējai jābūt garšīgai. Nevar tikai uzlikt burvīgu nosaukumu un domāt, ka visi to dzers. Jābūt labai garšai. Noteikti jāzina arī tas, kādus augus nedrīkst likt klāt, lai tēja nebūtu kaitīga. Un tas ir ļoti svarīgi. Nedrīkst salikt augus tā, lai pēc tam paceltos asinsspiediens. Katram augam ir savas ārstēšanas spējas. Pat kartupeļi ārstē. Nav tāda auga, kas neārstētu. Visiem zināmajai kliņģerītei vien ir 20 dažādas iedarbības, ābeļlapai – astoņas. Vīgrieze ir ļoti veselīga- ne tikai nomierinoša, bet palīdz arī pret visiem iekaisumiem. Meža aveņu lapas ir imunitāti veicinošas. Un tā varētu turpināt vēl un vēl,” zināšanās dalās zāļu tēju pazinēja.
“Aizraušanās ar zāļu tējām ilgst jau sen. Visu mūžu esmu krājusi grāmatas un interesējusies par ārstniecības augiem. Tas ir saistoši. Pēc grāmatām iemācījos ārstniecības augus arī pazīt,” saka bioloģiskās saimniecības “Ozoliņi” īpašniece, piebilstot, ka mūsdienās daudzi lauku bērni nepazīst puķes un ārstnieciskos augus.
“Šogad dažas meitenes palīdzēja vasarā vākt zāļu tējas. Viņas vīgriezes sauca par baltajām puķēm, jo nezināja, kā tās sauc. Nemaz nerunāju par mežazirdzenēm vai citām pļavā augošām puķēm. Viņām visas bija suņuburkšķi. Tas nozīmē, ka ģimenē nav bijusi interese par to, kas aug dabā. Ja bērns dzīvo lauku mājā un nezina, kā sauc apkārt esošus augus, ir traki. Vienīgā kultūras vieta mūsdienu jaunatnei ir veikals. Tiklīdz viņiem samaksāju, tā viņi uz turieni prom. Jocīgi jau… Gribētos, lai ne tikai pilsētnieki talko un alkst pēc visa kā zaļā. Lauciniekam ir tāda prioritāte. Dzīvot šādā vidē, elpot labu gaisu, pabūt skaistās pļavās,” prāto zāļu tēju pazinēja.
B. Lūkina stāsta, ka gadu garumā viņas tējām cienītāji atradušies. Nav vairs sevi jāreklamē un plaši jāstāsta. Turklāt, kā uzsver zāļu tēju ražotāja, vislabākā reklāma ir tā, kas iet cilvēkiem no mutes mutē.
“Manas tējas nopērkamas dažādos veikalos Latvijā. Daudzi Rīgas veikali tās ņem. Regulāri pati ar tējām braucu uz dažādiem tirdziņiem. Mūsdienās izveidojusies tendence, ka cilvēki arvien vairāk apmeklē šādus zaļos tirdziņus. Reti kuram vairs interesē importa tējas vai citi ārzemju labumi veikalu plauktos. Cilvēki ir noilgojušies pēc tīras barības,” domās dalās zaubēniete un saka, ka savu aizraušanos ar zāļu tējām par biznesu nesaucot.
“Tas izklausītos jocīgi. Taču šī niša man būs ilgstoša. Pati smejot saku- jāstrādā līdz galam. Turklāt vienmēr būs cilvēki, kuri brokastu galdā vēlēsies celt smaržojošu zāļu tēju. Cilvēkam vajadzētu sevī izaudzināt tādu īpašību, lai saprastu, ko viņam vajag. Ir jāprot ieklausīties sevī un saprast, ko ķermenis un dvēsele alkst. Arī kūku droši vien kādreiz vajag apēst. Un ne vienmēr ir jābaidās no treknuma,” saka B. Lūkina.
Komentāri