Problēmas piena lopkopībā nav kļuvušas mazāk aktuālas, kā mirklī, kad lauksaimnieki devās uz Rīgu piketēt. Tagad Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) iniciējusi piketu Briselē, lai uzsvērtu, cik būtiski ir izlīdzināt atbalsta maksājumus lauksaimniekiem dažādās Eiropas Savienības valstīs.
Pagājušajā nedēļā SIA „Stalbe Agro” vadītāja un LOSP piena grupas pārstāve Aija Balode piedalījās kārtējā sarunā ar Latvijas politiķiem un ierēdņiem par problēmām lauksaimniecībā.
– Kā noritēja saruna?
– Uz tikšanos LOSP aicināja visu valdošās koalīcijas frakciju pārstāvjus, bet mūs pagodināja tikai Zaļo un Zemnieku savienības, kā arī finanšu un budžeta komisijas, Zemkopības un Finanšu ministrijas pārstāvji. Saruna bija laba un konstruktīva. Taču tik nelielā atsaucība parāda, cik „svarīga” valdošajai koalīcijai ir situācija lauksaimniecībā. Mūs ārkārtīgi satrauc politiķu attieksme. Viņiem ir pietiekami pieklājīgas algas, lai varētu atļauties parunāties ar vienkāršajiem cilvēkiem.
Lauksaimnieki negrasās streikot. Tam nav jēgas. Jāturpina sarunas ar ZM vadību, frakcijām. Jāpanāk, lai mūs sadzird un uzklausa.
– Lauksaimniekus satraucis nacionālo subsīdiju samazinājums.
– Ministrija apsolījusi, ka nacionālās subsīdijas ražotājiem, konkrēti lopkopībā – par ciltsdarbiem un dzīvnieku audzēšanu – netiks samazinātas. Tāpat solīts, ka nesamazināsies arī kredītprocentu atmaksa, kas gan jau tagad ir nepietiekoša.
Turklāt ES regulas nosaka, ka ražotājus tieši subsidēt nedrīkst. Tādēļ, piemēram, maksājumus par dzīvnieku audzēšanu lauksaimnieki saņem ar šķirnes dzīvnieku apvienības starpniecību. Tas nozīmē, ka no šīs summas vēl tiek atvilkti nodokļi par pakalpojuma sniegšanu.
Skumjākais ir tas, ka politiķi paši pieņēma likumu, ka lauksaimniecībai nacionālajās subsīdijās no budžeta izdevumu daļas jābūt atvēlētiem 2,5%. Šobrīd apjoms ir tikai 0,67%. Ja nacionālās subsīdijas samazinās, procentuālā daļa būs vēl niecīgāka. Tas nozīmē, ka politiķi nepilda pašu pieņemtos likumus un par to nemaz nekaunas.
Zemniekiem turklāt jābūt ļoti uzmanīgiem, iesniedzot nākamā gada pieteikumus platībmaksājumiem, jo spēkā stāsies grozījumi MK noteikumos par kārtību, kādā tiek piešķirts ES un valsts atbalsts lauksaimniecībai. Tie būs vēl striktāki jautājumos, kas attiecas uz savstarpējās atbilstības pārvaldības prasībām.
– LOSP iniciējis šomēnes doties piketēt uz Briseli. Lauksaimnieki to darīs?
– Jā. Mums jāpanāk, lai Latvijas lauksaimniekus pamana arī Briselē. Pamatprasība ir pārskatīt nevienlīdzīgos atbalsta maksājumus ES valstīs. No šīs prasības neatkāpsimies un turpināsim neatlaidīgu darbu. Lauksaimniecības komisāre gan stingri turas pie tā, ka maksājumu pārskatīšana varētu būt tikai pēc 2013. gada, ņemot vērā, ka tas nozīmētu lielu naudas pārdalīšanu starp bagātajām Eiropas valstīm. Taču mums tas ir pārāk ilgs periods. Latvijas lauksaimniekiem nākas strādāt nevienlīdzīgos tirgus apstākļos – mūsu produkcija nevar konkurēt ar veco ES dalībvalstu produkciju, jo mums ir daudz lielākas izmaksas.
Liels trieciens lauksaimniekiem būs tas, ka sākot ar 2010. gadu vairs nav paredzēta nauda mazāk labvēlīgajiem apvidiem, ko saņem arī liela daļa Cēsu un Valmieras rajona lauksaimnieku.
– Zemkopības ministrs vienmēr uzsver – lauksaimniecība bija, ir un būs, taču kādas sekas paredzat pašlaik samilzušajām problēmām?
– Prātīgi dzīvojot, gan jau izturēsim. Katram pašam jāpaļaujas uz saviem spēkiem un nevajag gaidīt uz subsīdijām, banku atbalstu. Jāskatās, ko var ietaupīt. Domāju, ka nav zemnieku, kuri nebūtu sagatavojuši lopbarību, bet daudzi nevar nopirkt minerālvielas, mikroelementus – piedevas, kas uzlabo produktivitāti. Līdz ar to samazinās ienākumi. Nemaz nerunāsim par to, ka piena iepirkuma cenai diemžēl aizvien ir tendence samazināties. To nevaram teikt par piensaimnieku kooperatīvu „Straupe”, kas visa gada garumā nav cenu samazinājusi, tomēr citviet un citos rajonos par pienu maksā jau vairs tikai 16 – 19 santīmus litrā.
Tomēr ir saimniecības, kas arī šajos apstākļos attīstās, kurām nav jāmaksā kredīti. Šajā laikā ir vai nu jāuzdrošinās vai jānogaida un, protams, jāstrādā. Citas izvēles nav. Tomēr, lai arī cik patriotiski būtu, ja lauksaimnieki vairs nevarēs finanses noturēt ar plus zīmi vai vismaz bez zaudējumiem, ja nevarēs nomaksāt kredītus, būs jāmeklē investori. Un, piemēram, dāņi labprāt iepērk mūsu zemes, jautājums, vai viņi vēlēsies mūsu dzīvniekus un fermas. Ilgtermiņā jautājums ir par to, cik plaša būs lauksaimniecība un kas šeit saimniekos – latvieši vai bagātās Eiropas valstis un mēs būsim tikai strādnieku statusā. Tas ir smags jautājums.
– Vai tiešā tirdzniecība varētu būt alternatīva sadarbībai ar pārstādes uzņēmumiem, saņemot zemās piena iepirkuma cenas?
– Mazajām saimniecībām, jā. Taču tām, kurās ir 20, 50 un vēl vairāk govju, tas nav risinājums. Rīgas centrāltirgū tirgo pienu un cilvēki stāv rindās, taču, ja visi lauksaimnieki brauks tirgot izlejamo pienu, rindas nebūs un noiets būs daudz mazāks. Es tomēr domāju, ka katram jādara savs darbs – ražotājs ražo, pārstrādātājs pārstrādā un tirgotājs tirgo.
– Kādus redzat tūlītējus risinājumus?
– Atbalstīt pārtikas ražotājus valstij ir būtiski, jo tas garantē neatkarību un drošību. Agrāk valdības saprata, ka laukos ir jāražo, jo ar skaisto ainavu un tūrismu vien paēduši nebūsim.
Domāju, ka būtu nepieciešams pārskatīt ierēdņu atalgojumu un, iespējams, atrastos līdzekļi, ko novirzīt lauksaimniecībai. Skumji kļuva, laikraksta „Diena” pielikumā izlasot, ka ZM departamenta direktoriem vidējie ienākumi mēnesī ir vairāk nekā trīs tūkstoši latu. Daži gadā saņēmuši ap 50 tūkstošiem latu. Tāpat laikrakstā bija rakstīts, ka ierēdņi gadā pa mobilajiem telefoniem norunā ap 56 miljoniem latu. Tas rada izbrīnu. Esošajā ekonomiskajā situācijā šādām algām nevajadzētu būt. Ir vajadzīga politiķu griba noteikt izdevumu pārskatīšanu
un rast iespējas taupīt.
Naudu ietaupīt varētu arī kontrolējošo iestāžu darbā. LOSP organizētajā sarunā par nacionālajām subsīdijām pat Saeimas budžeta un finanšu komisijas pārstāvis Gunārs Upenieks atzina, ka ZM paspārnē darbojas vairākas represīvas iestādes. Piemēram, Pārtikas un veterinārais dienests. Uzskatu, ka tam vairāk vajadzētu kontrolēt produkciju, kas nonāk veikalā, riska faktora saimniecības un uzņēmumus. Arī PVD ģenerāldirektors teicis, ka pastiprinātai kontrolei jābūt pakļautiem tiem pārstrādes uzņēmumiem, kuros ir riska momenti, taču, piemēram, kooperatīva „Straupe” piens ir atzīts visā Latvijā kā ļoti kvalitatīvs, taču kontroles nemazinās. Šogad jau neskaitāmas reizes mūsu piena cisternām nopakaļ braukušas PVD mašīnas. Nesaku, ka nevajag kontroles, bet tām jābūt samērīgām.
Lauksaimniekus pārbauda dažādas inspekcijas, pāraugi. Reiz skaitījām, ka ir apmēram 19 dažādu pārbaudošo institūciju, turklāt primārais, ko tās prasa, ir dokumentācija. Tas ir ļoti liels slogs lauksaimniekiem. Kontrole ir strikta un labi, ja ierodas kontrolieris, kurš strādājis lauksaimniecībā un izprot šo darbu.
Jāpiekrīt arī Saeimas finanšu un budžeta komisijas vadītāja Kārļa Leiškalna teiktajam, iesakot valdībai iesaldēt tos līdzekļus, kas nav iztērēti līdz šā gada beigām. Ministrijām ir tendence neizlietotos līdzekļus pēdējos mēnešos tomēr iztērēt, taču tos varētu ietaupīt.
– Pircēji ne vienmēr saprot situāciju – lauksaimnieki sūkstās par maziem atbalsta maksājumiem, tai pat laikā veikalā piena produkti ir ļoti dārgi.
– Manuprāt, šajā jautājumā grēko sabiedriskās organizācijas, arī prese, neskaidrojot, ka lauksaimnieks saņem tikai nelielu daļu no summas, par kādu piena produktus pērkam veikalā. Gribētu ieteikt pircējiem pajautāt veikalniekiem, cik lielu uzcenojumu veikals uzliek produktiem. Dažviet, arī Cēsīs, uzcenojums ir pat līdz 40%. Parēķiniet – veikalā pienu pērkam par 60 santīmiem, bet zemnieks saņem, iespējams, tikai 16 santīmus.
Klimatiskie apstākļi, ne tik auglīgās augsnes, nenodrošinātība ar augstām tehnoloģijām ietekmē produkta pašizmaksu. Piena ražošanas pašizmaksas ir dažādas, bet ir saimniecības, kurās pašizmaksa jau ir lielāka par 20 santīmiem litrā. Tur jau vairs nevar runāt par peļņu, ja pārstrādātājs maksā 16 vai 19 santīmus.
Subsīdijas ir atbalsts zemniekiem. Lauksaimniecību subsidē visās valstīs, jo tā visvairāk ir pakļauta dažādiem neparedzētiem apstākļiem, īpaši jau laika apstākļu izmaiņām. Ietekmē arī politiskie lēmumi. Piemērs ir noteikumi, kādiem valdība piekrita un noslēdza līgumu par iestāšanos ES. Bija valstis, piemēram, Polija, kuras līdz pēdējam brīdim pacīnījās un saņēma lielākus maksājumus nekā Latvija.
Komentāri