Nesen basketbola spēles pārtraukumā līdzjutējs, Cēsu domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Mihaļovs parādīja bildes par savām makšķernieka gaitām Zviedrijā. Viņš atklāja, ka šī nodarbe patīkot arvien vairāk un vairāk. Tad arī nolēmu aprunāties, kur un kāpēc vīri brauc makšķerēt. Kad ar fotogrāfu ieradāmies A. Mihaļova mājā, viņš parādīja ceļojošo kausu, ko saņēmis par smagāko līdaku, kā arī divas izkaltētas pamatīgu līdaku galvas kā apliecinājumu izvilktajam lomam.
Bez pieredzes – tukšā
Lai arī nopietnas makšķernieka gaitas sācis vien pirms dažiem gadiem, ūdeņu vilinājums esot jau asinīs.
“Esmu Burtnieka puika, izaudzis šī ezera krastā. Bērnībā regulāri gājām copēt, bet tas bija nenopietni. Kad sākās darba gaitas, iestājās ilgāks pārtraukums, tomēr ar katru gadu pieauga sajūta, ka ezers vilina arvien vairāk. Bija sajūta, ka jāiet makšķerēt. Pirms dažiem gadiem nopirku kaut kādus makšķerrīkus un iegāju ezerā. Bija jūlijs, laiks superīgs, bet… zivju nav. Bula laiks, bet kā nezinātājs tam nepievērsu uzmanību. Pēc tam vēl pāris reizes pamēģināju, bet atkal pa tukšo, vienkārši nebija zināšanu.
Tur vēl kāds gadījums. Zināju, ka, makšķerējot Burtniekā, vajag licenci. Nopirku to un mierīgu sirdi devos makšķerēt. Piebrauc inspektors. „Licence ir?” Ir. „Tagad parādi makšķernieka karti!” Kas tā tāda? Tā samaksāju sodu piecus latus. Redz, kā iet iesācējiem,” smejot stāsta A. Mihaļovs.
Bet šis nelielais incidents nav mazinājis vēlmi kaut ko beidzot arī izmakšķerēt. Sākot interesēties par makšķerēšanas vietām, uzpeldējusi informācija, ka vīri brauc makšķerēt uz Ālandu salām Somijā.
“Savācāmies viena kompānija un – aiziet uz Ālandiem! Labākais, ka visi bijām iesācēji, neviens tur nav bijis, arī makšķernieku pieredzes nekādas. Aizbraucām, viss forši: mājiņa jūras krastā, laiva, ūdens plašums. Liekas, brauksim un ķersim, jo no dzirdētā bija sajūta, ka tur neko nevajag, zivis pašas leks laivā. Atliks tikai iemest makšķeri, lai tiktu pie loma. Patiesība izrādījās citādāka, copes nekādas. Braucam ar laivu šur un tur, spiningojam, bet… nekā. Nedēļas laikā noķēru tikai četras līdakas, un tas bija lielākais loms, citiem vēl mazāk, dažs vispār palika bešā. Tad sapratu, ka lietas nav tik vienkāršas, kā izskatās. Jābūt zināšanām, ar labu ekipējumu vien pie loma netikt. Ja aizbrauksi kā tūrists, neko nezinādams, vari palikt tukšā. Sapratu, ka jāpāriet citā kvalitātē, jo bija tāda nepadarīta darba sajūta,” atceras A. Mihaļovs.
Lielākā līdaka
Sākot interesēties un apzinot pieredzējušākus makšķerniekus, uzzinājis, ka tālu nav jāmeklē. Uzņēmējs un domes deputāts Artis Rasmanis jau vairākus gadus brauc uz Somiju, Zviedriju, un allaž tiekot pie loma. A. Mihaļovs uzprasījies līdzi, un pavasarī kopā ar citiem devies uz Somiju.
“Tiku uzņemts komandā, kur līdz ar mani un Arti bija Jānis Prauliņš no Piebalgas. Izrādījās, ka tur viss krietni nopietnāk. Ir divas komandas – Cēsis un Ogre – un vīri makšķerēšanai nododas no sirds. Tā nav nekāda izklaide, tur visi ar pamatīgu pieredzi, tāpēc biju varen priecīgs, ka viņi mani pieņēma. Vīri šai nedēļai gatavojas ļoti nopietni, līdzi viss nepieciešamais ekipējums. Ejot jūrā, līdzi eholote, viss kā nākas. Katra komanda sēžas savā laivā, no rīta astoņos dodas zvejā un tikai vakarā nāk mājās. Pusdienas līdzi, apstājas pie kādas saliņas, turpat papusdieno, atpūšas un atkal zvejo.
Te jāpiebilst, ka mums nav svarīgi noķerto paturēt, gandrīz visas noķertās zivis laižam atpakaļ. Tā ir sporta makšķerēšana. Ja paturam, tad tikai lielās zivis, virs pieciem kilogramiem. Pārsvarā tas ir sporta – atpūtas brauciens,” stāsta A. Mihaļovs.
Starp abām komandām notiekot sīva cīņa, kurš izvilks lielāko zivi. Dienas uzvarētājs ir tiesīgs sēdēt galda galā, un ne vieni, ne otri šo goda vietu negribot atdot pretiniekiem. Savukārt, visas nedēļas lielākā loma īpašnieks tiekot pie ceļojošā kausa. Tā tāda labestīga cīņa, jo savstarpējās attiecības vīriem esot labas, un šīs dienas dodot tikai pozitīvas emocijas. Braukšana šajā komandu makšķerēšanā notiekot divas reizes gadā – pavasarī un rudenī. A. Mihaļovs izvilcis lielāko līdaku – 7,6 kilogrami, kas viņa makšķernieka karjerā esot lielākais loms. To apliecina kauss viņa mājās. Savukārt, kāds Ogres makšķernieks izvilcis 2,7 kilogramus smagu foreli, kas fiksēta kā lielākā šajā nominācijā. Tāpēc pēc jaunā gada kauss ceļos uz Ogri, kur atradīsies līdz pavasara copei.
“Jāatzīst, ka Cēsu ekipāžā esmu vājākais gan praktiskā, gan teorētiskā ziņā. Ar vismazāko pieredzi. Pavasarī tikai klausījos, bet nu jau citi ar mani arī debatē. Tagad pērku žurnālus, interesējos, kas uz ko ķeras. Patiesībā tā ir varen smalka būšana, jāzina visādas nianses. Zivis nemaz nav tādas muļķes, vēl var pajautāt, kurš gudrāks – ķērājs vai ķeramais.
Nu jau mēs komandā viens otru papildinām. Jānis ir īsts dabas bērns, Artis ir tehniski noskaņots, bet es esmu teorētiķis. Palasīju vienu, otru žurnālu, kā ķeras līdakas rudenī, padalījos ar kolēģiem, un viņi atzina, ka manas zināšanas ir noderīgas.
Kad izvilku 7,6 kilogramu līdaku, kas man bija lielākais visu laiku loms, man tika galda gals. Tad Artis teica, ka viņi ar mani lepojoties,” ar prieku atceras makšķernieks.
Sakārtot domas
Ne jau tikai makšķerēšana dod pozitīvās emocijas šajos braucienos. Ne mazāk brīnišķīga esot daba, miers un klusums, kas valda apkārt.
“Zviedrijā trāpījāmies zelta rudenī, kas ir pavisam citādāks nekā pie mums. Skati brīnišķīgi, klusums, cilvēku tikpat kā nav. Bauda! Nedēļa mierā un klusumā palīdz izvēdināt galvu. Sēdi laivā, domā par lomu, sakārto domas, padomā par sevi, par ģimeni, tā teikt, izdomā domas, kas ikdienas steigā paliek novārtā.
Somijā mājiņa atradās uz klints pašā ūdens krastā. Zviedrijā – dažus kilometrus no jūras, bet, kas pats interesantākais – laivas, spiningi, pārējais ekipējums allaž palika pie ūdens. Un no rīta viss vienmēr bija savā vietā. Mums tas ļoti nepierasti,” atzīst A. Mihaļovs.
Viņš norāda, ka arī pašam tagad esot āķis lūpā, un makšķernieki kaļot nopietnus nākotnes plānus. Vispirms esot iecerējuši pabraukt tālāk uz ziemeļiem, kur vēl mežonīgāki apvidi. Esot vēl kāds tālāks un nopietnāks mērķis – aizbraukt taimiņu zvejā uz Sibīrijas mežonīgajiem apvidiem. Tam gan esot īpaši jāgatavojas, jāatrod profesionāls pavadonis, lai ceļojums būtu drošs. Toties ieguvums neatsverams, tur varot izvilkt pamatīgus lomus. “Grūti prognozēt, kad tas izdosies, bet šāds sapnis mums ir,” saka A. Mihaļovs.
Kopā ar ģimeni
Sarunā uzzinu, ka A. Mihaļovam patīkot divi atpūtas veidi. Līdz ar jau minēto makšķerēšanu nozīmīga esot ceļošana kopā ar ģimeni. Katru gadu vismaz vienu reizi kopā ar sievu un abām meitām viņš dodas iepazīt vēl neredzētas valstis. Pabūts gan tālākās un eksotiskākās valstīs, gan Eiropas plašumos.
“Neiesaistāmies organizētos grupu braucienos, visu organizējam paši. Kopīgi izlemjam, uz kuru valsti brauksim, izplānojam maršrutu, rezervējam viesnīcas, un aiziet! Protams, tas prasa sagatavošanos, nepieciešamās informācijas atrašanu, bet tad esi neatkarīgs. Var saplānot, kad braukt, kad vienkārši atpūsties. Pērn bijām Portugālē, šovasar augustā apceļojām Sicīliju.
Kam citam naudu tērēt? Vai naudu krāt burkā, visu apēst vai iztērēt drēbēm? Labāk ir paceļot, jo pasaule ir tik dažāda un interesanta. Sicīlija mūs pārsteidza pamatīgi. Brauc, brauc un gribas vienkārši apstāties un papriecāties par redzamo ainavu. Fantastiski!
Ja brauc kopā ar draugiem, nākas pielāgoties otram. Ja brauc tikai ģimene, ātri var vienoties, ko darām. Te ir vēl kāda nozīmīga pievienotā vērtība. Atrašanās svešā vietā ļoti satuvina ģimeni. Mums bērni ir neatsverami ceļojumos, viņi pārvalda valodas, mēs tikai žestu valodu. Tāpēc iesaku ikvienai ģimenei reizi gadā kaut kur aizbraukt. Nav svarīgi, cik tālu, kaut vai tepat pa Latviju uz vairākām dienām, galvenais – prom no ierastās vides. Tas nāks tikai par labu. Ir daudz iemeslu, kāpēc to nedarīt, bet ja uz to saņemas, tas ir vienkārši super,” atzīst A. Mihaļovs.
Komentāri