Siltu parafīna asaru noraud pēdējā Adventes svece. Sals aizauž logu smalkām ledus mežģīnēm. Ārā delverējas vējš un laiku pa laikam iemet logā pa sniega pārslai. Maza eglīte, kuras deguntiņš tik tikko sniedzas pāri kupenai, pastiepjas uz pirkstgaliem. Atbīdījusi pakausī balto sniega mici, tā ziņkāri noraugās vēja un puteņa rotaļās.
Klausos vēja balsī, kas dobji iedziedas skurstenī. No tējas krūzītes stīdz silta garaiņu strūkliņa. Tā smaržo pēc šī gada vasaras, piparmētrām un atmiņām.
Apņemu ciešāk ap pleciem lakata stūrus. Iemetu kamīna ēdelīgajā mutē pagali. Dzirksteles uzšaujas kā nepaklausīgs, iztraucēts bišu spiets, tad atkal norimst. Rokas stiepjas pēc baltas papīra lapas, lai rakstītu vēstuli Tev, Ziemassvētku vecīt.
Ko lai saku? Ko lai Tev lūdzu un vēstulē rakstu? Zinu, ka laiki tagad grūti, viss tik dārgs, tik dārgs… Zinu jau, ka manas sīkās vēlmes Tu atkal piemirsīsi ielikt maišelī. Tu saki: tās arī pārāk… dārgas? Neparastas? Par vēlu Tev vēstuli rakstu? Tev darba tik daudz, visu Tu nepagūsti. Kas nekait Tavam tālajam, turīgajam Lapzemes brālim, kam samta mētelis jauns un naudas kā spaļu! Tam pagalmā dīžājas braši ziemeļbrieži, bet dāvanas darina viss Rūķu ciems gada garumā. Bet es tomēr nerakstu vēstuli svešajam Santam, bet Tev – mīļajam, labajam vecītim, tepat no tuvējā kaimiņu meža. Es zinu, Tev palīdz vien septiņi rūķi un viena vienīga Sniegbaltīte. Ak jā… Ko īsti vēlos un rakstu vēstulē? Nu Tu jau zini… Kā jau katru gadu. Daudz balta sniega, mīlestības un gaišu domu. Lai gana daudz radoša darba, skaistu un krāsainu sapņu. Vēl veselību, saticību, prieku mums visiem. Mieru uz zemes un dvēselē katrā… Nu saki man, vecīt, vai lūdzu par daudz?
Bet Sniegbaltītei gan piekodini cieši, lai Tavu maišeli rūpīgi lāpa, lai manas vēlmes pa caurajiem stūriem neizbirst!
Vējš, pakāpies uz kupenas, ieskatās logā un pieklaudzina pie rūts. Tā elpa iezīmē stiklā mirdzošas leduspuķes. Atdodu vējam vēstuli un dzirdu, kā, abi ar puteni plosoties, tie aizvirpuļo tuvējā meža virzienā. Pa ceļam vējš noglāsta mazo eglīti un iepin tās skujās dažas ledus krellītes, bet putenis balto sniega mici uzvelk vai līdz deguntelim.
Vējš ieaurojas mežmalā, tad norimst. Putenis, aizslaucījis visas pēdas, saritinās zem eglēm mirkli nosnausties. Iestājas rāms, mierīgs vakars. Kamīnā gaiši sprakst uguns. Cita aiz citas rit sveces asaras.
Lai gaišs un mierīgs mums visiem šis laiks.
Komentāri