“Kad pēkšņi baidījos, ka varu dzīvē zaudēt pašu svarīgāko – savu dēlu, tad aizdomājos, ka reiz mēs visi varam zaudēt arī Zemi. To, ko mēs uzskatām par pašu par sevi saprotamu, mūsu bērni var arī neredzēt,” tā ir sacījis ASV prezidenta amata kandidāts Alans Gors, kurš pašlaik apbraukā visu pasauli, lai cilvēkiem stāstītu, kādu postu līdzi sev nes pārlieku lielā rosīšanās. Runa ir par globālo sasilšanu. Bet patiesībā runa ir par vērtībām, par cilvēka un pasaules spēku. Un tā nesamērojamību. Kāda pērnā un šī gadsimta eseju grāmata varētu pat saukties “Kā cilvēks cīnījās ar četrām stihijām.” Vai tiešām mums ir ilūzijas, ka varam uzvarēt, ielikt prāta un tehnoloģiju rāmjos gaisu, ūdeni, uguni un pašu Zemi? Tas nozīmē pat to, ka mēs gribam pārkārtot dzīvības spēku.
Atceros, ka vēl skolā bioloģijas stundās mums stāstīja, cik koki saražo skābekli, cik šūnām nepieciešams ūdens un ka pasaule mirtu bez Saules. Jo cilvēks nespēj bez siltuma. Gribas domāt, ka nespējam pat iedomāties arī dzīvi bez dzīvās uguns. Bez tā visa, kas mums šķiet pašsaprotams, no dabas dots. Tikai dabai gan nevajag cilvēku. Varbūt vajag vien tās saudzētāju, bet postītāju nekādi. Liekas, ka stihijas ir neiespējami pacietīgas. Tās cilvēku žēlo, tās ļauj viņam attapties un darīt citādi. Pasaule raugās uz Mazo Putekli un nodomā – ļaušu tev vēl dzīvot. Jo dzīvība uz šīs zemes ir vērtība. Citur tik daudzveidīgas dzīvības nemaz nav. Un tādas dzīves nav.
Ja par notiekošo un vērtībām, tad cilvēka dzīvē jau notikums un vērtība ir vien tam, ko viņš par tādu nodēvē. Viss atkarīgs no tā, kādi esam un ko vēlamies. Protams, mēs arī maināmies. Uz labo vai slikto pusi? Šobrīd tik pierasta satikšanās vieta ir lielveikali. Vai pirms 20 gadiem to varējām iedomāties? Pēc 20 gadiem varot nebūt vairs naudas banknošu un rokraksta. Vai varat to iedomāties? Pasauli cilvēks tehnoloģizē un virtualizē. Vai virtuālas būs arī vērtības un attiecības? Vai mums pietiks ar virtuālu Ticību, Cerību un Mīlestību? Droši vien Dievs tagad smaida. Kā Tu, cilvēk, kas esi dzimis ticot, cerot un mīlot, vari būt tik neprātīgs? Tev, cilvēk, nebūtu dzīvības bez stihijām un mīlestības. Fiziski un garīgi elpas trūktu. Ticība ir Dieva dāvana – bez tās nebūtu dzīves. Tā ir mīlestības prieka vēsts. Kur sākas mīlestība? Mājās. Un arī smaids ir mīlestības sākums. Ticība ir atbildība un reizē ar mīlestību tikpat ikdienišķa kā dzīvošana un elpošana. Tās abas dāvā cerību – būt.
Daudz no iepriekšteiktā neizdomāju es, to juta kāda dzīvesgudra sieviete, kura savā šīspasaules laikā gūto pārliecību apceru veidā ir dāvājusi visai pasaulei. Tieši viņas apceres mani reizēm uzrunā. Liek aizdomāties līdz cilvēka labajiem un sliktajiem darbiem. Līdz manam un tavam nespēkam un spēkam, nelaimei un laimei, bēdām un priekam. Līdz Ticībai, Cerībai, Mīlestībai.
Kad pirms gadiem 20 man jautāja – kurš cilvēks būtu tas, kuru tu vēlētos satikt un intervēt, man nebija atbildes. Bet tagad zinu, ka tā būtu Māte Terēze, kura visu savu mūžu, gandrīz visu pērno gadsimtu kalpoja ievainotajai cilvēcei.
Komentāri