Jāstrādā. Rāmi, mierīgi un gudri

Šis gads sākas krīzes ēnā. Kā esam tajā nokļuvuši un kā no tās izkļūsim, saruna ar vienu no ekonomikas stabilizācijas programmas autoriem, finanšu ministra padomnieku, ekonomistu Andri Miglavu.

– Šogad sola grūtus laikus.

– Ar cilvēkiem ir dīvaini. Kad pieklājīgi saka, klau, varbūt vajadzētu būt piesardzīgākiem, būs slikti, viņi to nesadzird. Finansisti, ekonomisti taču teica – varbūt nevajag tik lielu budžeta deficītu, nevajag uzņēmumam ņemt tik lielus kredītus, ja tie būtiski nepaaugstina darba produktivitāti… Bet neviens taču neieklausījās, jo tāpat bija labi – varēja tikt pie jauniem dzīvokļiem, mašīnām. Kad nosacīti mutē sācis smelties ūdens, nonākam otrā galējībā. Tagad visur skan – krīze, ārprāts, dzīve izbeigusies!

Nelaime, ka sabiedriskajā komunikācijā cilvēki vairs negrib ieklausīties nosvērtā un pārdomātā informācijā – tas prasa laiku, līdzdomāšanu, iedziļināšanos. Viņi gatavi klausīties tikai publiskajās kampaņās, kas balstās uz atslēgvārdiem. Un šobrīd mēs esam sadzirdējuši vārdu krīze. Nedomāju, ka mums jau ir dramatiska krīze, un ceru, šogad par tādu nebūs jārunā. Tomēr, ļoti iespējams, tā var atnākt un var būt ļoti smagi. Bet, ka šobrīd mājās jāveido miltu , makaronu, sāls un sērkociņu krīzes uzkrājumi, nē, tā nav.

– Tomēr daudzus skar lielas pārmaiņas.

– Krīze – realitāte, ka nevaram vairs dzīvot kā agrāk – sākās jau 2007.gada nogalē. Statistiskie indikatori gan to vēl neuzrādīja tā, ka ļautu nepārprotami pierādīt. Tie bija speciālistu sajūtu brīdinājumi, ka nebūs labi un var pat būt slikti.

Lai cik triviāli tas nebūtu, problēma ir tā, ka, gribot dzīvot labāk, visi resursi bija mobilizēti atalgojuma palielināšanai – gan valsts budžets no tā apmaksātajiem sektoriem, gan uzņēmēju iespējas. Bet ne sabiedriskajā, ne privātajā sektorā darba ražīguma pieaugums neturēja līdzi darba samaksas pieaugumam. Un zuda konkurētspēja, mūsu uzņēmumu produkti pasaules tirgū nespēja konkurēt, apsīka eksporta plūsmas. Tomēr varbūt pat ar to vēl kaut kā būtu tikuši šogad galā. Bet tam pāri vēl pārklājās pasaules ekonomikas

problēmas, kas sākās galvenokārt ASV no hipotekāro kredītu tirgus, tālāk jau satricinot visas pasaules finanšu sistēmas. Vienu vai otru atsevišķi, visticamāk, būtu pārdzīvojuši vieglāk. Bet tās ir grūtības, ar kurām jārēķinās, un izaicinājumi, kuriem jāmeklē risinājumi. Taču šos risinājumus visu vietā neatradīs valsts, un tai nav jāmeklē šos risinājumus katra cilvēka, uzņēmuma vietā.

– Vai valstij nav uzņēmējam jāpalīdz?

– Valsts var radīt tiesību, finanšu vidi, kurā uzņēmēji var veidot savu biznesu. Un valsts var rūpēties par savu sektoru, paaugstināt produktivitāti, panākt labāku sabiedriski apmaksāto pakalpojumu un produktu kvalitāti ar mazākiem resursiem. Valsts var ierobežot savus tēriņus, atbilstoši saviem ieņēmumiem, un var pat samazināt šo ieņēmumu avotu – nodokļus. Taču preču un pakalpojumu ražošanā pienākumi un tiesības paliek privātajam sektoram. Un, ja uzņēmēji nespēs rast risinājumus, vietā nāks citi, vai nu Latvijas, vai citu valstu uzņēmēji. Tas lasītājam var šķist nepatīkami, bet, ja latvieši paši nepratīs ar atvērtām acīm paskatīties uz pasauli, ja teiks – nevaru to, nevaru to…, ja nepratīs sevī atrast iespēju teikt – jā, es varētu; varētu, ja man būtu tas un tas; saliekot kopā, man sanāktu, tad jāsamierinās, ka te var atnākt citu valstu uzņēmēji. Un mums būs jābūt pat priecīgiem, ja viņi atnāktu.

Īstenībā, lai cik nebūtu triviāli, tas ir jautājums par domāšanas veidu un filozofiju. Jāmaina domāšana, jāatgriežas pie tā, kas latviešiem bija 90.gadu sākumā. Neviens neko neprasīja no valsts, jo saprata, ka valstij nav ko dot. Tūkstošiem cilvēku ņēma zemi, audzēja sīpolus, kartupeļus, paši meklēja tirgu. Saprotiet pareizi, neaicinu atgriezties pie pusnaturālās saimniecības, bet aicinu domāt pašiem, kā nopelnīt, meklēt, kas ir pieprasīts, attīstīt mūsdienīgas tehnoloģijas, atrast tirgus. Kāpēc savulaik varējām attīstīt tulpju audzēšanas tehnoloģijas, tad kāpēc nevaram attīstīt kādas citas, šī laika vajadzībām atbilstošas? Kāpēc esam aizgājuši prom no tās mentalitātes, kas mums bija 80., 90. gados? Kāpēc mēs tagad gaidām, lai to izdara kāds cits?

Mums ir izveidota un attīstīta prasīšanas māksla, sasniegta virtuozitāte cilvēku izvešanā uz ielām, prasot medicīnai, policijai: “Mums jādzīvo labāk!” Jā, jādzīvo labāk. Bet kur ņemt tam līdzekļus? Mēs prasām no valsts un gānām valsti. Bet valsts nav nekas abstrakts. Valsts – tie esam mēs paši. Un, gānot valsti, mēs gānām sevi. Es negribu gānīt sevi, man patīk dzīvot šajā valstī.

– Jūs esat atzinis, ka ekonomikas stabilizācijas plāns vismazāk skars pensionārus. Bet dārgāks taču kļūs viss, vismaz par pievienotā vērtības nodokļa tiesu.

– Protams, PVN palielinās cenas, bet smagums netiek uzlikts pensionāriem. Tie, kas to saka, nav visai godīgi. Apsolītais pensiju pielikums saglabāts un no janvāra stājies spēkā. Šī gada pensiju budžetam ir gandrīz 20% pieaugums, kamēr faktiski visi pārējie budžeti samazināti.

Arī uzņēmējam nav uzliktas papildu grūtības. PVN ir nodoklis, ko maksā patērētājs. Jā, arī uzņēmums, ja pērk ko tādu, kas netiek tālāk izmantots ražošanā, tomēr ir patērētājs. Turklāt pensionāri noteikti nav lielākie patērētāji šajā valstī. Būtībā smaguma lielākā daļa būs jāiznes strādājošajiem, kuriem samazināsies atalgojums. Bet nav citas izejas. Kaut mums katram varbūt šķiet – strādāju labi, valstī kopumā strādājam švaki. Valsts apmaksāto darbinieku skaits ik gadu ir pieaudzis. Un ne tikai valsts pārvaldē… Uzņēmumi savus ienākumus spēja palielināt galvenokārt uz pārdošanas cenu pieauguma rēķina. Un spilgtākais piemērs – 2007.gadā Babītes dzīvojamo namu ciematu atbrauca būvēt vācieši, ne inženieri – konsultanti, bet strādnieki, vācieši strādāja arī pašus vienkāršākos darbus. Izrādījās, ka vācieši var uzbūvēt ātrāk un lētāk nekā mūsējie.

– Ne viens vien saka, ka laikā, kad tautsaimniecība stājas, nodokļi jāmazina. Bet Latvijā dara pretējo.

– Jā, it kā ekonomikas ābeces patiesība – kad ekonomika stājas, tā esot jāstimulē, lai veicinātu pieprasījumu, patēriņu. Arī Eiropas Komisija rekomendē samazināt PVN un stimulēt patēriņu. Bet ievērosim, ka to samazināja tikai Lielbritānija. Ja tiek stimulēts patēriņš, kas balstīts uz pašu nopelnīto, tad to var darīt. Bet ja valstī nav naudas patēriņam, nav par ko importēt enerģiju, mašīnas, būvmateriālus? Jo viss, kas importēts pēdējos trijos gados, ir importēts uz ārzemju kredītu rēķina. Mums nevajag tādu patēriņu, tas ir tas, kas mūs iedzinis stūrī!

PVN palielināšanai ir divi mērķi. Viens, protams, aizpildīt budžeta caurumu un mazināt spiedienu uz budžeta izdevumu samazināšanu, kas ir jautājums par visiem pieejamajiem publiski apmaksātajiem pakalpojumiem – veselību, izglītību, ceļiem, valsts aizsardzību un mūsu drošību un pārējo. Otrs mērķis – samazināt neproduktīvo patēriņu. Jo ražošanas izmaksas jau PVN neietekmē…

Kā ekonomists uzskatu, ka ir kļūda nepaaugstināt PVN elektroenerģijai un siltumam. Saprotu valdību, kas vēlējās pasargāt sociāli aprūpējamo sektoru, bet par siltumu jāmaksā vairāk, jo šos resursus mēs importējam, un mums par tiem jāmaksā. Esam kļuvuši slinki, mums vajag siltumu mājās, kas nav nosiltinātas, mums mājās vajag dažādas elektroierīces, kas strādā mūsu vietā. Un palielinājumu jau praktiski nejustu tie, kas patērē 50 – 100 kilovatstundas mēnesī, tie maksātu tikai pārdesmit santīmus mēnesī vairāk. Samaksātu tie, kas grib dzīvot īpašā komfortā. Nu tad lai padalās ar sabiedrību. Lai piedalās jaunas elektrostacijas būvniecības finansēšanā…

– Tomēr PVN likmes palielināšana paaugstinās cenas arī vietējo ražotāju produktiem, līdz ar to samazinot noietu.

– Bet vietējiem nāk pretī kaut kas, ko negribam redzēt. Tiek samazināts spiediens uz darba algu līmeni. Valsts skaidri pasaka, ka saviem darbiniekiem pazemina algu. Korekti salīdzināsim divas rīcības no valsts puses, kas attiecas uz uzņēmējiem – PVN palielināšanās dēļ cenas palielinās par trim procentiem, bet algas publiskajā sektorā samazinās par 15 procentiem. Un valsts ir liels darba devējs… Tas nozīmē, ka arī privātajam uzņēmējam būs iespēja maksāt mazliet mazāk… Un arī inflācijas spiediens šogad vairs praktiski nebūs jūtams.

– Valdību kritizē arī par atbalstu baņķieriem. Ja simtiem miljonu nevajadzētu „Parex bankai”, varbūt Latvijai nebūtu jāpalielina nodokļi un jāaizņemas miljardi.

– Nē, mēs neglābjam baņķierus, neglābjam Karginu un Krasovicki, vai kādu citu baņķieri . (Nu, es pat pieņemu, ka viņi aizejot kaut ko sev paņēma. Nu, ja tev pieder pudeļu rūpnīca un tu no tās aizejot paņem sev korķīti…) Nē, ejam sev palīgā, simtiem tūkstošiem cilvēku, kuriem bankā ir konti.

Un mēs reizē stabilizējam visu banku sistēmu. Saka – ar stabilizācijas plānu valsts izbrauc uz cilvēku mugurām. Bet kam ir ārējais parāds 20 miljardi? Valstij no tā ir tikai miljards, pārējais ir cilvēkiem, kas paņēmuši kredītus savai dzīvei, uzņēmumiem, kas ņēmuši kredītus biznesa attīstībai. Tas aizņēmums vispirms ir stabilitāte viņiem, ne valstij. Arī lata stabilitāte vispirms ir stabilitāte mums – visiem valsts iedzīvotājiem.

Bet Latvija nav unikāla. Pasaules ekonomika ir ļoti mainījusies. Nekad agrāk netiktu nacionalizētas bankas, kā tas izdarīts „Parex” gadījumā, kā tas noticis Beļģijā, Dānijā un citur. Nekad agrāk simti miljardu eiro un dolāru nav iepludināti tirgū finanšu stabilitātes nodrošināšanai, šis ir bezprecedenta gadījums. Tā ir vienkārši nodrukāta un tirgū iemesta nauda, tāpēc, ka nauda pazudusi. Mūsu aizņēmums būtībā ir no tās pašas emitētās naudas krīzes novēršanai.

Mēs esam otrā ES valsts, kas saņem palīdzību, rindā esot trešā, bet pasaulē esam ceturtā – pēc Īslandes, Ungārijas un Ukrainas. Mēs savā veidā iegūstam daļu no tā, ko Eiropas Centrālā banka emitējusi finanšu problēmu risināšanai.

– Ko Latvijai darīt, lai turpmāk varētu justies stabilāk?

– Riskēšu necensties būt populārs un teikšu, ka lielos vilcienos tie ir pasākumi, kas definēti sabiedrības tik kritizētājā stabilizācijas plānā – tā ir finanšu sistēmas stabilizācija; uzņēmējdarbības veicināšana ar dažādajiem iespējamajiem instrumentiem; ES fondu līdzfinansēto projektu maksimāli efektīva apguve; produktivitātes palielināšana visās valsts finansētajās sfērās – valsts pārvaldē, izglītībā, veselības aizsardzībā, policijā, publiskajā transportā, ceļu saimniecībā un citās.

– Vai uzskatāt, ka tās sabiedrībai izmaksās pārāk dārgi?

– Negribētu teikt, ka naudas dots pārāk daudz, tas nebūtu godīgi , bet tā izlietota nepietiekami efektīvi. Nauda, rēķinot uz katru darbinieku konkrētajā sfērā, ir neliela, cilvēkiem liekas, ka viņu darbs ir slikti novērtēts, ka kāds viņus grib pazemot. Bet faktiski tā ir darba nepietiekama efektivitāte visā publiskajā sektorā.

– Sabiedrību visvairāk satrauc tieši lielie valsts pārvaldes izdevumi.

– Protams, arī tie jāsamazina, bet, varbūt tas skan ciniski, tomēr pat valsts pārvaldes izdevumus samazinot līdz minimumam, tā būs ļoti neliela ekonomija.

– Jūsu atziņas nav visai populāras.

– Neesmu politiķis, un man nav svarīgi reitingi. Nepretendēju uz to, ka gribu būt labs, saku tieši, ko domāju. Es nevaru pretendēt uz absolūtu patiesību, bet varu pretendēt uz to, ka katru savu domu varu pamatot.

Un vēl kāda doma – mēs nemākam dzīvot un strādāt. Mēs varam pašapmierināties, nevis gūt apmierinājumu no dzīves un pieņemt to tādu, kāda tā ir. Mēs gribam redzēt tikai ļauno pusi un esam iedibinājuši šāda tipa redzēšanas kultu.

– Kāda šogad būs dzīve vidējam Latvijas iedzīvotājam? </b