Cēsu Izstāžu nams gadu sācis ar pārbaudītām vērtībām – latviešu iecienīto tekstilmākslu. Cēsīs nu var apskatīt visu jaunāko, kas mākslinieku domās un darbos radīts.
Izstādē, kuru veido 40 Latvijas tekstilmākslas autoru darbi, netrūkst ne klasikas, ne avangarda, ne lielas nopietnības, ne arī joku.
„Skatītājiem tekstilmākslas izstādes ļoti patīk – gan izdomas dažādības, gan pamatīguma un košuma dēļ, tāpēc arī tradīcija saaicināt Cēsīs Latvijas pazīstamākos tekstilmāksliniekus, īstus sava aroda profesionāļus, arī turpmāk netiks lauzta,” skaidro Izstāžu nama vadītāja Nata Livonska. „Mums ar mākslinieku Daini Andersonu gan viegli neklājās izstādes iekārtošanas laikā, jo darbu ir daudz, ikvienam kādā no trim izstāžu zālēm jāatrod vispiemērotākā vieta.”
Goda vieta lielajā zāle šoreiz ierādīta Irisas Blumates košajai „Ugunspuķei”, Rutas Linītes trauslajam pieskārienam „Naktī” un Edītes Vīgneres aktualitātei „Esi taupīgs”. Tik pazīstamo, mīļuma caurstrāvoto, arī latvisko klasisko stilu pārstāv Latvijas tekstilmākslinieku asociācijas līdere Aija Baumane ar darbu „Samīļot. Upe” un Dace Martinsone „Pilons jūrā”. Skatienu uz augšu aicina pavērst Tatjana Aleksandra telpiskajos mākslas darbos „Kopā ar Terēzi”, bet sievišķības uzvaras gājienu mākslas darbā „Spožuma skaistums un posts” pratusi žilbinoši attēlot Inga Kallisa.
Kādam var likties, ka izstādē viņu vilina maldugunis, un tālu no patiesības viņš nebūs, tuvojoties Ievas Krūmiņas gobelēnam „Rūsa”, kurš mirguļo izstāžu telpas gaismās. Tuvāk pieejot, pārsteigums ir liels, jo patiesi gobelēnā ieausts vai vesels naudas pods. Kādu tik valstu monētas nav redzamas! Māksliniecei izdevies parādīt naudas divējādo dabu – tā ne tikai vilina, bet var sniegt arī informāciju par valsti un tās valdniekiem. Protams, valdnieku portreti un kroņi dominē, bet monētas popularizē arī zirgus, ērgļus, lauvas un buru kuģus.
Arī blakus „Rūsai” ir kas spīdīgs. Par oriģinālu tehnisko izpildījumu, kura gan izstādē netrūkst, parūpējusies Viola Karule savu „Bezmiegu” veidojusi no plastmasas „dzīpariem”. Lai gan pēdējā laikā sabiedrības attieksme pret 20. gadsimta otrajā pusē tik moderno materiālu – plastmasu – ir mainījusies, tas iekarojis savu vietu ne tikai sadzīvē, bet arī mākslā. Vēl šokējošāku skatu uz tekstilmākslu pasniedz Līva Liniņa ar darbu „Mans nabaga Ješka”, kurš atgādina ezi, bet no vietas nosēts ar milzu naglām.
Uzkāpjot Izstāžu nama 2. stāvā, kur atrodas mazāka zāle, gobelēni ir miniatūrāki, bet reizē arī noskaņojums jautrāks. Kā Elīna Gībiete atklāj šo zāli ar joku „Vāveres rullē”, tā smaids nepāriet, veroties katrā nākamajā, piemēram, Kristīnes Andersones gaišajā miniatūrā „Reiz Ābramam bij’ veikaliņš” vai Skaidrītes Leimanes „Naudas koks”, kuru tekstilgleznā veido maizes iesaiņojuma plastmasas aizdares ar norādēm par datumu, kad maize iegādāta. Amizanti. Izrādās, katram bērnam pazīstamo herbāriju var veidot kā gleznu. Par to parūpējusies Ingrīda Sūna, tekstilmākslas lauku paplašinot ar ilustratīvu darbu „Zāļu laiks”.
Redzot, ka Izstāžu zāli apmeklētāji atstāj omulībā, izstāžu nama darbinieki nemaz nejūtas pārsteigti. Tekstilmāksla ir pārbaudīta vērtība.
Komentāri