Pārvar krīzi
Par situāciju valstī uzņēmējs saka: „Esmu optimists. Kamēr vien problēmas patiešām mani nav skārušas, par tām nedomāju. Ceru, ka sliktāk vairs neies.”
A.Kuzņecovs uzņēmējdarbību pagastā uzsāka pirms 17 gadiem, atverot nelielu veikaliņu Nītaures centrā.
„Sākumā bija neliels vagoniņš, vēlāk uzbūvēju kārtīgu veikala ēku. Pēc tam nāca kafejnīca, visbeidzot 1998. gadā Nītaurē uzcēlu benzīntanku, par kuru vēl šodien jāmaksā kredīts,” stāsta A. Kuzņecovs un saka atklāti, ka patlaban uzņēmējs nevar būt drošs ne par ko.
„Laikam jau jāpriecājas, ka vispār kaut kas notiek. Taču, ja nebūtu veikala, kafejnīca un benzīntanks neizvilktu. Turklāt, ja kafejnīca darbojas gadus 13, tad tikai divi bijuši peļņu nesoši. Labākajā gadījumā esam bijuši treknā nullē. Par degvielas tirdzniecību jāsaka – kad tiekos ar kolēģiem, kuri arī darbojas šajā nozarē, uzzinājuši manā uzpildes stacijā iztirgoto degvielas daudzumu, izbrīnīti jautā, kā vispār varu izdzīvot. Skaidrs, ka laukos degvielas uzpildes stacija kļuvusi teju vai par ekstru. Cik tad pagastos vairs ir benzīntanku? Un pēdējos gados Nītaurē pārdotās degvielas apjoms samazinās. Taču tas saistīts arī ar to, ka mežizstrāde savulaik bija daudz aktīvāka. Darbojās daudzi kokapstrādes uzņēmumi, un smagās automašīnas pa šiem ceļiem brauca pat vairāk nekā vieglās. Tagad viss kļūst klusāks. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem nav darba, vairs pat nav, kurp braukt. Laukos dzīve ir grū-ta,” domās dalās A. Kuzņecovs un skaidro: „Esmu aprēķinājis robežu, līdz kurai vispār varu atļauties strādāt. Šobrīd esmu desmit procentus virs tās latiņas, lai izdzīvotu. Izmaksas ir nenormālas. Paredzu, ka šogad vismaz 30 procenti uzņēmēju kritīs. Arī tie, kuri darbojas tirdzniecībā.”
Uzņēmējs stāsta, ka līdz šim darba vietas devis 16 strādniekiem, bet līdz ar krīzi nācies pāris darbiniekus jau atlaist.
„Kafejnīcā strādāja četri, nu vairs tikai divi. Arī darba laiku esmu samazinājis gan benzīntankam, gan kafejnīcai. Es jau neesmu ražotājs. Man jāpārtiek no tā, ko esmu notirgojis, un gali kopā ir jāsavelk tik un tā,” skaidro A. Kuzņecovs.
Izdarīts viss, ko var
A.Kuzņecovs atzīst, ka arī ceļu stāvoklis ir šķērslis ikvienam uzņēmējam laukos.
„Esmu izbraucis Krieviju krustu šķērsu, pat tur nav tādu ceļu, kā mums, piemēram, ceļš Nītaure – Līgatne. Pats trīs gadus gandrīz nekādas preces veikalam nevedu, bet iepriekš visus gadus divas reizes nedēļā braucu uz Rīgu un divas uz Cēsīm. Nopirku jaunu busiņu, un gada laikā to pa šiem ceļiem nobeidzu. Cik automašīnu nav salauzts! Tagad gan ceļš vismaz salabots, kaut ir vienos ielāpos, bet pirms pāris gadiem bija tādas bedres, ka, braucot ar ātrumu 50 kilometri stundā, tajās automašīnai riteni varēja nolauzt,” stāsta uzņēmējs.
Domājot par pašreizējo ekonomisko un finansiālo situāciju valstī, A. Kuzņecovs saka: „Es biju pret iestāšanos Eiropas Savienībā, un 95 procenti uzņēmēju domāja tieši tāpat. Jautājums, kas bija par iestāšanos Eiropā un kurš tagad ir ieguvējs? Varbūt domāju nepopulāri, bet uzskatu, ka mums vajadzētu braukt pie “lielā brāļa” – Krievijas – un tirgot viņiem savas „desu maizes”. Krievija – tie 240 miljoni, kas tur dzīvo-, nav piebarojami. Kādreiz sūtījām uz Krieviju sieru, pienu, gaļu, bet kam tagad Eiropā to vajag?” Viņš arī norāda, ka šāda krīze bija gaidāma, sakot: „Darba un arī finanšu tirgu sačakarēja celtnieki. Tas nebija normāli, ka cilvēks ar astoņu klašu izglītību, nezinot neko par būvmateriāliem, strādāja par celtnieku un saņēma 500 latus nedēļā, bet cilvēki ar augstāko izglītību tādu naudu nesaņēma pat mēnesī. Kaut kur jau tam visam bija jāpaliek. Vispār šis laiks savā ziņā ir nostabilizējis darba devēju un ņēmēju attiecības. Tas trakums, kad visi prasīja „celtnieku” algas, ir beidzies. Nav vairs trako ambīciju. Arī manā uzņēmumā izveidojies foršs kolektīvs.”
Vaicāts, vai saskata iespēju attīstīties, Nītaures uzņēmējs atbild noliedzoši.
„Dažādas idejas ir apsvērtas, bet laukos vairs nav ko darīt. Bija doma par viesu namu, bet šo ideju jau esmu atmetis. Arī ar tirdzniecību visas iespējas esmu izsmēlis. Neko vairāk izdarīt te nevaru, jo neviens nebrauks uz Nītauri iepirkties ne no Rīgas, ne Siguldas, ne Cēsīm. Varbūt jaunu darba vietu, ražotņu veidošanās pagastā kaut ko mainītu. Bet uz tām šobrīd cerēt ir grūti,” tā A. Kuzņecovs.
Komentāri