teksts un foto
Krievu autentiskās folkloras studijas „Iļjinskaja Pjatņica” vadītājs Sergejs Oļonkins uzstāšanos Cēsīs sāka, publiku uzrunājot latviešu valodā, un bija gatavs komentārus par dziesmām un rotaļām sniegt latviski, bet noskaidrojis, ka sanākušie dažāda vecuma klausītāji saprot krieviski, pārgāja uz to. Folkloras studijas vadībā sākās īsti krieviska pēcpusdiena, pārlūkojot gadskārtu dziesmas un ieražas. S.Oļonkins, būdams folklorists pēc aicinājuma un Latvijā ansambļa dzīves veidotājs 20 gadus, iedziļinājies ne tikai krievu folklorā, bet pētījis arī latviešu ieražas, tāpēc viņa stāstījums bija jo saistošāks, izceļot gan kopīgo, gan atšķirīgo ziemas un vasaras saulgriežu apdziedāšanā, Meteņu un Jāņu draiskulībās, Lieldienu rituālos.
Folkloras vakars izgaismoja smalkus dzīparus tautas kultūrā, kas koncentrējusies Latvijas austrumos. Skanēja dziesmas, kas pierakstītas ekspedīcijās, arī aizrobežu novados ap Pleskavu un Vitebsku. „Arvien mazāk vecu ļaužu vidū paliek to, kuri atceras, kā kādreiz jaunībā dziedāts, kādas bijušas cerēšanās un kāzu dziesmas,” pēc 30 ekspedīcijām, kas veiktas 20 gados, vācot folkloras materiālu, secināja S. Oļonkins. Īpaši interesanti bija sekot līdzi stāstiem par tradīcijām pareizticīgo un vecticībnieku kopienās, klausīties spalgajās balsīs, meiteņu saskaņotajā dziedājumā.
Vakara otrajā daļā negaidīti tika paziņots, ka tagad sāksies diskotēka. To sakot, S.Oļonkins piemiedza ar aci. Sekoja piemēri, kā 19. gadsimtā vecticībnieku jaunieši vakarējuši. Tur bijusi gan apdziedāšanās, gan rotaļās iešana. Nu bija pienācis laiks darbībā iesaistīt arī skatītājus, un dziedājuma pavadījumā rotaļu dalībnieki veidoja virtenes, nelaida zaķi mežā, meta mezglus, adatu meklēja siena kaudzē.
Viss notika tieši tā, kā cēsnieki, biedrības „Kas Te” dalībnieki, bija iecerējuši, uzaicinot krievu folkloras ansambli no Rīgas – nepiespiestā gaisotnē iepazīšanās ar senām tradīcijām.
Komentāri