Ar šādu virsrakstu nācis klajā cēsnieces Agras Dages dzejoļu krājums. Tā ietērps īpatnējs – uz balta vāka grūti salasāms virsraksts, bet melnā raksta rinda “Kam Tava sirds, ja tā nav Latvijai” vijas vertikāli pāri tam.
Šis ir otrais A. Dages dzejoļu krājums. Tā izdošanu finansējušas Austrālijas divas latviešu ģimenes – Aina un Jānis Vējiņi un Māra un Goga Timermaņi. Bet izdošanu ierosinājis publicists, Latvijas radio žurnālists Atis Skalbergs.
Grāmatas priekšvārdā A. Skalbergs raksta: “Agra Dage vēlas iedegt liesmu tavās krūtīs, atraisīt tavu degsmi, cīņas garu, pacelt cilvēka alkas, enerģiju, prātu un jūtas kopējam mērķim Latvijas labā.”
Grāmatu patiesi ir prieks turēt rokās savdabīgā iesējuma un mākslinieciskā noformējuma dēļ. Ilustrāciju autori, mākslinieki ir Līga un Rihards Delveri, Ieva Nagliņa un Svens Neilands.
Dzejoļus atlasījusi un sakārtojusi autores meita Ivonna Bredovska.
Pirmajā lapā “Veltījums” J. Vējiņš raksta, ka grāmata ir kā dāvana “Latvijai tās deviņdesmitajā gadadienā. Mēs, izdevēji, šo grāmatu dāvinām Latvijas pamatskolām, vidusskolām un arī visām augstākajām mācību iestādēm. Tās tiek dāvātas arī Nacionālajai bibliotēkai izplatīšanai citām Latvijas bibliotēkām. Arī Latvijas bruņotie spēki netiek aizmirsti – grāmatas nokļūs arī viņu bibliotēkās.”
“Kā kadiķītis spīvs” ir pieejama interesentiem Cēsu centrālajā bibliotēkā, un, tā kā tirāža ievērojami liela – 3500, iespējams, ka to var iegādāties “L Grāmata”, Elijas ielā 17, Rīgā.
Par sevi dzejniece Agra Dage saka: “Pirmo reizi es piedzimu Kurzemes Talsos 1931. gada 7. novembrī. Tas bija sen, un nu jau esmu vecenīte… Otro reizi piedzimu pie Gaujas, Cēsīs. Tā mana sirds ir pārdalīta, viena puse – Kurzemei, otra – Vidzemei. Bet visa sirds, lai arī cik reižu vēl piedzimtu, pieder tikai Latvijai.”
Agras tēvs – Žanis Sūniņš, bijis gleznotājs, radinieks labi pazīstamajam māksliniekam Kārlim Sūniņam, un Agra no tēva mantojusi mākslinieciskos dotumus. Kad viņa nonāca Cēsīs, strādāja par māksliniecisko noformētāju, spēlēja Cēsu Tautas teātrī, ļoti jūsmoja par Cēsu apkārtnes skaisto dabu, iemūžināja to savos darbos un labprāt dāvināja sev tuviem cilvēkiem. Rakstīja dzejoļus. Laiku pa laikam tos varēja lasīt presē, un tad 1996. gadā parādījās viņas pirmā grāmatiņa “Savai zemītei” ar tēva Ž. Sūniņa ilustrācijām. (Tā bija kultūras biedrības “Harmonija” otra izdotā grāmata pēc Evas Dortānes “Sasaukšanās”.) Jau nākamajā – 1997. gadā “Harmonijas” Cēsu novada literātu kopkrājumā “Man vārds ir uz mēles” ir atkal jauni A. Dages desmit dzejoļi. Drīz pēc tam viņas sadarbība ar Cēsu literātiem pārtrūka, bet dzejoļus periodiski dzirdējām A. Skalberga Latvijas radio 1. programmas publicistiskajos raidījumos aktiera Imanta Skrastiņa lasījumā. A. Dage tagad nedzīvo Cēsīs, ir pārcēlusies pie meitas Ivonnas Kurzemes pusē. Slimības dēļ nepiedalījās arī savas jaunākās grāmatas atvēršanas svētkos, kas notika aizvadītā gada nogalē Kuģniecības muzejā Rīgā.
Krājumā ir dzejoļi, kas veltīti Agras tuviniekiem: tēvam, mātei, vectēvam, tuviem cilvēkiem – Valdemāram Ancītim un Verai Gribačai. Ļoti daudz skaistu dabas dzejoļu, kas apliecina autores spējas “saprast puķu un koku valodu”, atklāt Latvijas dabas krāšņumu visos gadalaikos. “Tu prasi, kur tā brīnumzeme, Kur staru strēles sirdi skar? Nekur nav tāda pavasara. Tik dzimtenē to redzēt var.”
Vai “vasara kā ziedošs kuģis ar zaļām jūdzēm saulē tiecas”.
Bet tad nāk laiks, kad “Pļavās klusi izzūd ziedi. Kur tie aizzied? Saulei līdz? Laukos, mežos atnāk rudens, Manī, tevī ierakstīts.”
Kādi tik ziedi neparādās Agras dzejā! Tur madaras, pīpenes, magones, gundegas, naktsvijoles, saulpurenes, rozes, rudzupuķes un vēl , un vēl!
Gandrīz visi Latvijas koki te šalc: ozols un liepa, egle un kadiķis, mežābele un ieva, bērzs, kārkls, alksnis un lazda. Ir laiks, kad “Meklē saules pēdas stars. Neatrod – viss ziemas miegā. Tikai ledus lāmas mirdz, Pumpuri vēl dus zem sniega.”
Ir dzejoļi, kur autore raksta par savu tautu, valodu, valsti. Bet mīlestība sākas ar tēva sētu. “Kas dārgāks pasaulē ir bijis, Kā tēva sēta, tēva nams? Zem vecām ābelēm te gāja Mans vectēvs, balti ziedēdams.”
Patriotiskie dzejoļi galvenokārt beigu nodaļā, kur runāts par trešo Atmodu, 18. novembri, Brīvības pieminekli. Formas ziņā gan šie darbi nešķiet tik izstrādāti kā iepriekš minētie, vietām pazib jau dzirdētas frāzes.
Ir vērts izlasīt A. Dages krājumu “Kā kadiķītis spīvs”. Labāk sapratīsim savas tautas likteni, “gara spēku, kas tautas dziesmā iedziedāts.”
Komentāri