Eseja iesniegta Latvijas skolēnu domrakstu konkursā, ko rīko Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija.
– Man kūļājas kājas. Tēvs, es atkal sēžu ezera krastā un dungoju mūsu kareivīgo melodiju kā toreiz, kad kopā gājām makšķerēt. Ūdens ir mīksts un liegs, pilns maiguma no pavasarī izkusušā sniega. Es jūtu visās dzīsliņās, pat šūnās, cik dziedinoši ir urgu pieskārieni. Vai atceries? Tik jauki kā tolaik.
Klusums.
– Es jūtu, ka tu gan atceries, gan jūti, jo mēs esam vienas miesas, vienu asiņu. Ja es jūtu, tu jūti, ja tu jūti, es jūtu. Mēs jūtam. Mēs! Svētlaimē skatos debesīs, tagad man patīk, ka saules pirkstgali sniedzas arvien tuvāk manai sejai, tie maigi silda, brīžiem iedzeļot sejas maigajā virsmā. Bet manai ādai ir patīkami gozēties debesu kalvē, kļūstot arvien brūnākai, kā podu ceplī. Tēvs, vai tev arī patīk debesu valdnieces skarbais maigums? Vai vispār tu viņu redzi un sajūti?
Klusums.
– Varbūt arī ne. Tēvs, lai ko tu arī baudītu, zini, ka mīļu sveicienu jau tagad sūtu tev es. Varbūt pasts nemaz nepienāk tavā dzīvesvietā. Man grūti spriest par augšējo ekonomisko sistēmu, tomēr dziļi sirdī un savā prātā es nojaušu, ka tu spēj ar mani sazināties, tikai citā līmenī, citā frekvencē vai citā raidlaikā. Mani pārņēmusi laimes izjūta, jo varu garantēt, ka tev ir automātiskais atbildētājs. Lai kā arī nebūtu, tu manu vēstījumu tversi kaut pēc ilgākas prombūtnes. Tēvs, vai apsoli man uzrakstīt vēstuli?
Klusums.
– Bet es tev apsolu rakstīt katru dienu. Tēvs, patausti manu nupat nopirkto vēstuļu papīru. Cik tas ir maigs! Zīda pavedieniem caurausts un ar pietāti veidots, lai nejauktu sirdij ciešo gaisotni. Man ir arī tintes pudele un īsta zoss spalva. Ar šādiem rīkiem rakstītus vēstījumus tev būs saņemt ik dienu. Tu jau zini, man būs ko sacīt, jo slēpt no tevis nevēlos neko. Tēvs, vai vakardienas vēstuli jau saņēmi?
Klusums.
– Ko es atkal jautāju? Tas nav e-pasts. Mans prāts liek man domāt, ka pasts mēdz kavēties arī tur. Lai paliek! Man ir sapnis, tēvs. Es vēlos, lai man būtu divi apbrīnojami gaiši un viegli spārni. Tu man tos solīji. Bet vēl sūtījums nav pienācis. Mana sirds apgalvo, ka esmu par jaunu šim sapnim. Bet cik kvēli es to vēlos piepildīt! Manas rokas caurstrāvotas dīvainiem viļņiem, un galvā virmo kas ēterisks. Tēvs, es dzīvoju NErealitātē, NEuzšīsplanētas, NEīstajās mājās!
Klusums.
– Kaut arī… Es varu tikai to iedomāties vai iztēloties. Varbūt šī ir realitāte, īstās mājas un šī planēta, kas mana patversme? Varbūt… Tomēr es zinu, tēvs, ka tu esi reāls. Bet kur esi pazudis plašajā izplatījumā? Es jūtu savu delnu tavējā. Bet kur tu esi?
Klusums.
– Paliec vēl brīdi, atstāj savu apvalku man blakus. Mani pārņēmusi vēlme to skaut, mani receptori man sagādās gādīgā tēla esamību. Paldies, ka atstāji!
Klusums.
– Es jau zināju, ka tev nebūs žēl. Bet vai tava matērija vēl kaut reizīti nāks pie manis viesos?
Klusums.
– Vai tu mani vēl mīli?
Klusums.
– Vai vēlies mani satikt?
Klusums.
– Zini, man šķiet, ka šorīt es beidzot esmu iemācījies lidot. Tevis dēļ. Kādu dienu es būšu tur augšā – pie zvaigznēm. Arī tad, ja man neticēsi…
Un kā atbilde no debesu zilgmes liegani nolaidās eņģeļa spārni. Tie tik gaisīgi plīvoja… Un viņš aizlidoja, jo zināja, ka tēvs vēl kaut kur kaldina prātu un nodarbina rokas. Jo pasaule nesastāv tikai no planētas Zeme…
Komentāri