Sestdiena, 20. decembris
Vārda dienas: Lelde, Sarmis

Vēsturiskā atmiņa palīdz šodien

Druva
00:00
25.03.2009
13

25. marts daudzās ģimenēs ir atmiņas, kuras uzplaiksnī, gail dvēselē. Katrai paaudzei par represijām ir savs priekšstats, kas sakņojas dzimtas pārdzīvojumos, grāmatās lasītā vai tikai garām skrienot dzirdētā.

Par notikumiem pirms 60 gadiem un šodienu saruna ar mācītāju Didzi Kreicbergu, rakstnieci Gunu Rukšāni, Melānijas Vanagas muzeja vadītāju Ingrīdu Lāci.

– Kā bijušie represētie stāsta par pārdzīvotajiem notikumiem? Kāda ir viņu attieksme pret tiem?

Guna Rukšāne: – Vieni pārdzīvoto izsvītrojuši, tā ir pagātne. Rētas palikušas. Viņi samierinājušies. Otra grupa ir tie, kā mans tēvs, kurš bija leģionārs, kuri tur naidu un sāpi. Raiskumā uz bijušā represētā zemes bija uzcelta siltumnīca. Atmodas laikā zemes īpašnieks regulāri siltumnīcas saimniekam sita logus. Tā bija viņa zeme. Kāpēc vieni tādi, citi citādi? Ne reizi vien esmu dzirdējusi – es biju nesaprasts tolaik un arī tagad jaunajā valstī. Mans tēvs būtu teicis tāpat. Daudz nosaka raksturs.

Ingrīda Lāce: – Tas, kurā ir naids, negrib, lai kāds uzplēš rētas. Viņš tās slēpj sevī, nav atvērts. Kopā nāk atvērtie, tie, kuri ir pieņēmuši likteni. Latviešos nav postošā naida. Man ir savdabīga pieeja šiem cilvēkiem, viņu likteņiem. Varbūt tas, ka esmu latviešu valodas skolotāja, ne vēsturniece, ir priekšrocība, jo nekādi nevaru nodalīt vēstures posmu. Līdz ar viņu aiziešanu mūžībā nedrīkst pārtrūkt vēsturiskā atmiņa. Tie bija traģiski notikumi, daudz netaisnības. Un tie arī rāda – tie esam mēs, latvieši. Tās ir mūsu rakstura iezīmes, mūsu pieredze, kas var derēt arī šodien. Tas rāda, kādi mēs bijām, kā rīkojāmies, ko varējām izturēt. Latviešiem ir ļoti daudz tikumisku vērtību. Mani bezpalīdzīgu dara uzsvērtās frāzes, ka mēs esam gatavi viens otru iznīcināt, domājot par sevi. Protams, ir arī tādi gadījumi. Maz runājam par represēto izturību, spēju pasargāt savus bērnus, viņu dēļ darīt apbrīnojamo.

Atmiņas ir dažādas. Ir maz tēvu un mammu atmiņu. Tās bija ļoti sāpīgas. Tās sāku uzklausīt 80. gadu beigās, pārsvarā mammas, kurām izsūtījumā bija viens uzdevums – lai izdzīvo bērni. Bet bērniem ir jāpriecājas, tā taču ir bērnība, pasaules iepazīšanas laiks. Viņi stāsta par grūtumu, par darbiem un arī prieku.

1949.gadā izsūtīja ģimenes, kurās bija palikušas mammas, vecāsmammas, vectēvi un bērni. Vīriešus no ģimenēm bija izrāvis karš, iepriekšējie izsūtījumi. Skolēni pētīja cilvēku sastāvu vienā vagonā, un vairāk bija sieviešu, vecu vīru un bērnu, jaunu vīriešu gandrīz nebija. Tas ļauj secināt, kāpēc šie cilvēki bija jāizsūta, ko viņi izdarījuši. Arhīvā pētot, gandrīz visi rakstījuši lūgumrakstus, lai neieskaita kulakos. Protams, kāds aicināja rakstīt. Viņi rakstīja, ka neizmanto algotu darbaspēku, bet uz visiem iesniegumiem bija atteikums. Mājās, no kurām izsūtīja, uzreiz viss vērtīgais tika savākts.

Sākumā atmiņas tikai pierakstīju. Izsūtītie maz paši grib rakstīt. Viņi grib, lai būtu uzrakstīts skaisti. Uzklausīju viņu dzīvesstāstus, pierakstīju. Tagad daudzu stundu garumā ir video intervijas. Atmiņas ir ļoti dažādas, tāpat kā dzīve Sibīrijā. Nevar salīdzināt apstākļus ziemeļos, kur viņus vienkārši izsēdināja upes krastā, kur nekā nebija. Viņi izdzīvoja, veidoja savu vidi. Inteliģentu vidi. Un, skatoties fotogrāfijās, grūti atšķirt, kā tolaik latvieši dzīvoja Latvijā, kā tur. Latvieši ir dzīvotspējīga tauta. Par to ir jārunā, nevis jāņaud, ka iznīkstam. Pateicoties ticībai, daudzi izdzīvoja.

Didzis Kreicbergs: – Tēvu un māšu liecības ir smagas. Grūti paskatīties uz notikušo no malas. Jaunie spēj paskatīties citādāk un mēģina ieraudzīt tautas raksturojumu. Tas ir ļoti vērtīgi, jo latviskā identitāte mums būs jāatrod no jauna.

Ingrīda Lāce: – Atmiņa un piemiņa nav vajadzīga represētajiem. Tā vajadzīga mums. Tuvāk ir jāpievelk vecvecāku dzīves atspulgs. Represētie Amatas pamatskolā ar skolēniem jau 20 gadus satiekas Dvēseļu stundā. Tās nenotiek tāpēc, ka vajag, tajās nepiedalās tāpēc, ka jābūt.

Vēl ir tik daudz nepateiktā. Katru gadu izzinu kādu krikumiņu. Lūdzu uzrakstīt, kādas bija Sibīrijas debesis, kāda bija Sibīrijas zeme, kāda bija Sibīrijas maize.

Guna Rukšāne: – Represētie ir mūža norietā, un tad jau cilvēks filozofiskāk vērtē dzīvi. Cik ilgi turēsi naidu?

– Kā šodien runāt ar sabiedrību, jauno paaudzi par notikumiem pirms 60 gadiem?

Didzis Kreicbergs:

Pēdējos gados esam akcentējuši cilvēka individualitāti, personību. Tā ir ļoti svarīga, bet esam aizmirsuši kopējās, tautas intereses. Lielā mērā, ja mums nebūtu šā kļūdainā uzskata, mēs nebūtu, kur esam. Pēkšņi viens no populārākajiem vārdiem ir krīze, kaut, salīdzinot ar tiem laikiem, tām problēmām, varam pasmaidīt. Cilvēku vēlēšanās dot ir mainījusies. Gan manai paaudzei, gan tiem, kam ap četrdesmit. Viņi neko neprot kopā darīt. Un tā ir traģēdija. Tie, kuri izgājuši Sibīriju, kara laiku, zina, ko nozīmē būt kopā, kādas ir iespējas piekāpties, kas svarīgi tautai, kas būtisks indivīdam. Šī izpratne parāda, vai tauta spēj izdzīvot. Visu laiku man bija grūti atbildēt, ko represēto paaudze mums vēl var dot. Kad viss ir un tu vēl domā, kur paņemt kredītu, nesaproti, par ko vispār ir runa. Kad algu samazina, kredītu samaksāt nevari, sāc meklēt, kad cilvēkiem bijis vēl grūtāk un viņi izdzīvoja. Represētie izdzīvoja, izaudzināja bērnus.

Ingrīda Lāce: – Ja viņi būtu padevušies, klieguši par grūtumu, nebūtu kam atgriezties. Viņus lūdza, lai nebrauc prom, lai paliek un strādā, dzīvo Sibīrijā. To, ko mācēja, darīja un mācīja sibīriešiem. Tie, kuri nebija svešu ņēmuši, bērniem nesa kartupeļus, riskējot ar dzīvību. Deva ne tikai savam bērnam. Visiem, kuri bija tajā istabā. Mammas vienojās, ja kāda nomirs, tu būsi nākamā mamma, gādāsi arī par maniem bērniem. Lai tikai viņi nenonāktu bērnu namā, bet kādreiz atgrieztos Latvijā. Ir tik daudz varonības piemēru. Manu domu pamatā ir emocijas un jūtas. Šobrīd ir daudz prātā izglītotu, bet dvēselē neskolotu cilvēku. Tie ir mūsdienu pasaules bieds. Klausoties stāstus, šķiet, ka pati to esmu pārdzīvojusi. Mans mērķis – lai jaunā paaudze gūst emocijas. 1949. gadā no Latvijas izsūtīja tik un tik nevainīgu cilvēku. Tas ir tikai fakts. Tikai prāts. Ja bērna uzmanību kaut uz mirkli var piesaistīt, ja viņš aizdomājas, tad sapratīs ar sirdi.

Guna Rukšāne: – Dvēseli var aizskart māksla. Mākslinieki šo tēmu neskar, arī teātri. Vienīgi rakstnieki. Inteliģence ir parādā.

Ingrīda Lāce: – Kaut Melānijas Vanagas darbi, viņas pārdzīvotais un lieliskā valoda. Tā būtu brīnišķīga filma, izrāde.

Didzis Kreicbergs: – Sabiedrība ir sapratusi, ka vajadzīgs varonis. Ar Pumpura Lāčplēsi nekas nebeidzas. Tas ir mītisks tēls. Katra tauta, kurai ir savi varoņi, ir spējīga dzīvot. Beidzot, varbūt cauri laikam, kuru dzīvojam, sāksim meklēt, kur tad ir tie varoņi. Ja mūs tagad vairāk interesē materiālās vērtības, kā ar tām parādīt izdzīvošanu, tad skaidri redzam, ka represētie ir varoņi. Bet viņi nekad par tādiem nav nosaukti.

Guna Rukšāne: – Viņi nekad tādi nav jutušies. Viņiem tas bija liktenis.

Ingrīda Lāce: – Viņi nedrīkstēja atgriezties savās mājās. Bet citviet varēja. Tas bija atkarīgs no vietējās varas. Taurenē bija kolhoza priekšsēdētāja varonības piemērs, viņš ļāva represētajiem atgriezties un dzīvot savās mājās. Viņš bija cilvēks.

Arī starp tiem, kuri izveda, bija tādi, kuri apjukušajiem palīdzēja segās satīt līdzņemamās mantas, un tikai tāpēc viņi izsūtījumā izdzīvoja.

– Runājot ar represētajiem, lasot atmiņas, vai jaunajai paaudzei rodas patiess priekšstats par izsūtīšanām?

Guna Rukšāne: – Par sāpīgo nav katru dienu jārunā. Tā bija rafinēta mašinērija. Ļeņina uzdevumā Pavlovs izstrādāja metodiku, kā tikt galā ar lielām tautas masām.

Izraut no vides, pakļaut mocībām, izsmieklam, badam un tad teikt – pieņem mūs un tev būs labi. Tā darbojās nometnes. Komunisti saprata, ko dara. Saprata, ka tik daudzus miljonus uzreiz ideoloģiski nepārmācīs. Valdīja tēze – izsūtīja, lai Latvijā nodibinātu kolhozus. Nē. Vēsturnieki sliecas domāt, ka tāpēc, lai cilvēkos izjauktu iepriekšējo ritmu, lai būtu spiesti pieņemt jauno ideoloģiju.

Ingrīda Lāce: – Vēstures grāmatās rakstīts – atteicās iestāties kolhozā. Neatteicās. Neviens neapdraudēja kolhozus. Katra mamma sargāja savus bērnus. Mammas bija gatavas stāties kolhozā, strādāt, lai tikai bērni dzīvotu. Vienmēr saku – padomju vara ir sinonīms vārdam meli. Viss bija jau Krievijā izmēģināts.

Didzis Kreicbergs: – Mācījos skolā, kad Latvijas vēsturi sāka mācīt citādi nekā padomju laikā. Uzskatu, 90.gados tik ļoti aizrāvāmies, domājot par nākotni un par Ulmaņlaiku, ka aizmirsām šo būtisko posmu tautas vēsturē. Nedrīkst to izraut ārā, tas saved kopā Ulmaņlaikus ar 90. gadiem. Represiju rūdījums ir palīdzējis nākamajām paaudzēm.

Ingrīda Lāce: – Gan Latvijas laikā, gan Sibīrijā tika ievērota lietu kārtība. Mira daudzi veci un bērni, pašu vidū vienmēr atradās kāds, kurš ar Dieva vārdu pavadīja. Ar latviešiem Sibīrijā sākās koptu kapsētu kultūra. Ap kapsētu sēta, jo jāsargā no lopiem. Sibīrieši aizgājējus aprakuši un aizmirsuši, pāri staigāja lopi. Latviešiem tas nebija pieņemams.

– Diemžēl vēsturiskā atmiņa mēdz būt īsa. Kā pēc gadiem 20 stāstīs par represijām? Ingrīda Lāce: – Ceru, ka ieraudzīšu blakus kādu jaunāku un viņš jutīs tāpat. Stāsti saglabāsies, tie pienāk tuvāk, ja runājam par vectētiņu, vecmāmiņu. Tie esam mēs paši, ne viņš, viņa.

Guna Rukšāne: – Mums nav atmiņu par izsūtītājiem, mums ir cietušo atmiņas. Jā, viņus jau ir Dievs sodījis. Kāpēc no Raiskuma pagasta bija izsūtīti 44, bet no Kūduma, Lenčiem – seši, septiņi?

Lai kā gribam par latviešiem labu runāt, kāpēc bija kalpi jāizsūta, ja tā bija ideoloģija? Tā bija privātā nenovīdība, skaudība. Tā bija un būs.

Ingrīda Lāce: – To, kas mūsos ir slikts, nedrīkst celt, skandināt un kultivēt. Nedrīkst teikt – tādi esam. Katrs esam tāds, kāds esam. Noteikt diagnozi ir bīstami. Visās tautās ir skaudība, naids. Izsūtītājiem te dzīvo radi, viņiem arī ir smagi. Guna Rukšāne: – Grēksūdze ir fenomens.

Didzis Kreicbergs: – Mēs nevaram pateikt, kuri grēki, kuras vainas dzīvē ir postošākas. Mums ir priekšstats, ka tas, kurš parakstījis tūkstošiem nāves spriedumu, ir ļaunāks nekā tas, kurš izjaucis kaimiņa ģimenes dzīvi. Kāpēc? Skaita dēļ? Bet skaitam nav nozīmes. Nozīme ir, vai esi darījis kādam pāri. Vienam vai tūkstotim – tas nemaina būtību. Ja kāds būtu gatavs dot liecību un pateikt, kas bijis viņa rīcības pamatā, mēs varētu izprast. Tas bija pārbaudījumu laiks tautai – kuri spēja būt varoņi, gatavi riskēt ar dzīvību, izglābt citus, cik to, kuri parakstīja, lai tikai viņam liek mieru. Ingrīda Lāce: – Arī šodien tā ir pārbaude, kā mēs reaģējam uz lietām, kā rīkojamies. Didzis Kreicbergs: – Šodien bankās darbinieki piedāvā kredītus, labi zinot, kas var notikt ar ņēmēju. Tie ir 21.gadsimta pārbaudījumi. Ko darīt, kā rīkoties?

Ingrīda Lāce: – Ja izlasīsi vecmāmiņas, tuvinieku dzīvesstāstu, tā ir tava bagātība. Tu balsties uz viņu – “es izturēju”. Viņi nesaka – mācies, bet – redzi, es tā dzīvoju. Labi vai slikti, bet tā. Guna Rukšāne: – Arī pēc gadiem atmiņas paliks. Represētie nerunā krāšņi, bet katrā grāmatā ir brīdis, kad lasot asaras saskrien acīs. Un tās iesējas.

Didzis Kreicbergs: – Ir labs piemērs. Ebreju ģimenē visas atmiņas tiek izdzīvotas. Viņi atceras Ēģiptes verdzību pirms gadu tūkstošiem un reizi gadā lasa par šo notikumu, to izspēlē. Tas ir dialogs vecākajai paaudzei ar bērniem. Nevis pārrunāt faktus, bet izdzīvot un izspēlēt.

Ingrīda Lāce: – Varbūt tā sāpe, ko pārdzīvoja tēvs, vecāmāte, tagad no manis laužas kā vēlēšanās izzināt, izdzīvot līdzi un dot citiem, lai mēs neaizmirstu. Mūsu bagātība ir mūsu atmiņas. Arī sāpes dod pieredzi, ciešanas tīra un ceļ vai nogrūž putekļos un dara stiprākus. Izejot cauri ciešanām, mācīt bērniem, ka nekas nav viegli, ka jebkuras ciešanas ir jāizdzīvo un jādomā, ko es varu darīt citu un sevis labā.

Bērnam var stāstīt, bet viņš nedzird. Paņem ciedra riekstu un runā par viņa vecmāmiņu. Un ir dialogs par vēsturi.

Dvēseļu stundā šoreiz bija

bērnudārznieki, studenti, ģimnāzisti, kuri te mācījušies, represētie un skolēni. Dažādas paaudzes.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Jaunpiebalgā zināšanas un prasmes veicina ziedošanu bērniem ar kustību traucējumiem

00:00
20.12.2025
4

Ar erudīcijas spēli “Apslēptās zināšanas” un dāsni nosolītiem amatnieku un mājražotāju darbiem Jaunpiebalgā savākti 2141 eiro bērnu ar kustību traucējumiem atbalstam. Labdarības pasākums – aizraujošas zinību sacensības un vietējo meistaru darbu izsole – pagasta Kultūras centrā notika otro gadu. Idejas iniciatore Kitija Stauvere ir bērnu un jauniešu interešu centra “Tagad” vadītāja. “Tas bija negaidīti! Tā […]

Sēņu festivāls labi “iesakņojas”

00:00
19.12.2025
44

Jau trešo gadu Cēsīs norisinājās īpašs sēņu un mākslas vienotībai veltīts festivāls, kas šogad ieguvis nosaukumu “Mikokultūra”, ik gadu tā programmai – tāpat kā sēnēm labvēlīgos apstākļos – tikai pieaugot un paplašinoties. Aizvadītajā sestdienā dažādās pilsētas vietās apmeklētāji varēja gūt visnotaļ plaša spektra informāciju par sēnēm – no to audzēšanas pieredzes stāstiem, sēņu kulinārijas brīnumu […]

Cēsīs autobusi sāk kursēt no atjaunotā Stacijas laukuma

00:00
18.12.2025
321

15.decembrī gan kājāmgājēji, gan autobraucēji ievēroja, ka Cēsu Stacijas laukumā vairs nav norobežojošo zīmju, kas liegtu kustību. Tā kā pabeigti galvenie rekonstrukcijas darbi, šodien no plkst. 12 AS “CATA” atsāks reisu izpildi un pasažieru apkalpošanu atjaunotajā teritorijā, izmantojot jaunizveidotās iekāpšanas un izkāpšanas platformas. Galvenais, kas iedzīvotājiem jāievēro, – tagad transporta kustība Stacijas laukumā organizēta pa […]

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
108

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
533

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tradīcija - Ziemassvētku tirdziņi. Ne tikai iepirkšanās

00:00
16.12.2025
78

Decembris ir Ziemassvētku tirdziņu laiks. Laukumos un skvēros, ielās, kultūras namos valda svētku noskaņa, skan dziesmas, smaržo piparkūkas, tiek piedāvāts plašs preču klāsts. Dažviet Ziemassvētku egles iedegšana ar dažādiem priekšnesumiem lieliem un maziem pašsaprotami ir arī tirdziņš. Katrā vietā savas tradīcijas. Bet visur rīkotāji uzsver, ka Ziemassvētku tirdziņu nevar salīdzināt ar citiem, jo tajos valda […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
18
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
36
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
33
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
49
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi