Pagājis 25. marts. Neplīvo vairs karogi ar sēru lentēm. Piemiņas brīžos var izprast tautas pārdzīvoto traģēdiju.
Tādus piedzīvojām Taurenē pie represēto piemiņas akmens, kad jaunieši ar pateicības vārdiem atcerējās cilvēkus, kas nespēja piepildīt savas lielākās ilgas – atgriezties Latvijā, bet apgūlās Sibīrijas zemē. Tā viņi stāvēja pie pieminekļa: vienā pusē jaunieši ar ziediņiem rokās, viņiem pretī Sibīrijas sniegus izbridušie sirmgalvji.
Piemiņas stundas notika 26. martā Dzērbenes pilī. Ziedi pie piemiņas akmens tur nolikti 25. martā. Ielūgumu uz atmiņu stundām saņēma represētie, bet aicinājums piedalīties bija izziņots visiem pagasta ļaudīm, tāpēc apmeklētāju netrūka. Apbrīnoju Dzērbenes pagasta pašvaldības iespēju šajos grūtajos laikos izdot grāmatu par represētajiem, nežēlīga likteņa piemeklētiem ļaudīm. Tāpēc arī grāmatas nosaukums ir “Sāpe mūža garumā”. Tur var lasīt leģionāru atmiņas, kā tika sagaidīti mājās no filtrācijas nometnēm. Tur skan sāpe, kā pēc izsūtījuma gadiem viņus sagaidīja dzimtajās mājās. Izlasīt var stāstus, kā ilgus gadus līdzi gājuši vārdi “izsūtītais”, “neuzticams”, “uzraugāms”…
Atmiņu stundā šī grāmata tika atvērta. Pirmie grāmatas rokā turēja autori paši, kas rakstījuši par savu dzīvi.
Atbildi bija sagatavojusi Dzērbenes pagasta padome un izsūtītais, tagad dzērbenietis Jānis Klancbergs, kurš kopā ar 16 vīru ansambli “Arājs” ienāca zālē. Tās nebija dziesmas ar skaļiem patriotiskiem vārdiem. Tās bija dziesmas par savām mājām, savu zemi, par arāju, kas mīl šo zemi, prot to art un sargāt. Dziesmas ar klausītājiem vēl ciešāk satuvināja Jāņa Klancberga teiktie ievadvārdi.
Bija sajūta, ka esam 1920. gadā, pirms 90 gadiem Dzērbenes baznīcā. Atgriezušies mājās Latvijas atbrīvošanas kara varoņi, baznīcā ienāk mācītājs Irbe, kas kādreiz Dzērbenē strādājis, bet pavisam drīz kļūs pirmais bīskaps latvietis. Viņš atbraucis pie saviem dzērbeniešiem, uzrunā karavīrus un savu bijušo draudzi. “Kas tas bija par spēka avotu, kas deva spēku sakaut vāciešus pie Cēsīm un Rīgas? Viens spēka avots bija dzimtenes mīlestība, kas ir svēts mantojums no sentēviem, kas mūsu zemei devuši Latvijas vārdu.
Var valdīt pār mums svešas varas, bet tikai uz laiku. Kas brīvības saulē sildījies, tas stāvus mirs, bet nekad ceļos nedzīvos. Tādi esat jūs, Lielie Latvieši.
Ja arī laiki mainīsies un svešas varas un karogi plandīsies pār mūsu zemi, tad zinām, tām nebūs ilgs mūžs. Vienīgais un mūžīgais karogs mūsu zemē ir arājs baltā kreklā. Tam jādzīvo šai zemē saules mūžu. Varas un laikmeti var mainīties, bet viņi – arāji- nekad.
Vēlāk es sapratu, ka arī bīskaps Irbe ir Liels Latvietis.”
(No J. Slaidiņa atmiņām)
Klausoties 26. martā Dzērbenē “Arāja” vīru ansambļa izdziedātās dziesmas, sapratu, ka moku ceļu izgājušie, bet sirdī paturējuši Latvijas vārdu, paši ir Lielie Latvieši.
Lai piedod cilvēki, ka netika pieminēti to vārdi, kas pašaizliedzīgi strādāja, neskaitot stundas, lai taptu šī grāmata. Zinu, ka viņu ir daudz, tāpēc baidījos, ka kādu nezinātu aizmirstu. Tāpēc šoreiz pateicība atmiņu stāstu autoriem. Viņu vārdus uzzināsiet, lasot grāmatu.
Komentāri