Kad vēl, ja ne šoziem, kāpt uz slēpēm un izlaist kādu līkumu pa mežu, gar upi vai izveidotu trasi. Sniega pietiek, sals nekož vaigos. Atliek vien likt slēpes pie kājām.
Inešnieks Jānis Spilva ir uzticīgs kocenēm. Slēpēm, ar kādām slēpoja vēl 70.gados. Viņam tādu ir vairāk nekā 40 pāru.
“Bija mājās vecas slēpes, paziņas vēl vienas uzdāvināja. Tad jau sāku interesēties par koka slēpēm, un daudzi tās piedāvāja,” pastāsta Jānis un piebilst, ka tagad viņš interesentiem rod iespēju paslēpot kā vecos laikos.
Jāņa kolekcijā ir četri pāri, ar kuriem slēpots pagājušā gadsimta 40.gados, vēl daži ir vecāki. Visvairāk ir 50.,60. gados ražoto koka slēpju.
“Nebija plānots veidot kolekciju. Man patīk slēpot, un aizvien labprātāk to daru ar kocenēm. No rīta izmetu līkumu, uzturu arī nelielu trasi. Pa mežu stabilāka braukšana. Plastmasas slēpēm vajag piemērotu trasi, ar parastajām laukos ērtāk,” stāsta inešnieks.
Ne viens vien zina par Jāņa aizraušanos, draugi izmanto viņa piedāvājumu, bieži vien izbrauc ar slēpēm, kas savulaik bija iecienītas. Jānis iedod arī slēpju zābakus. “Ģimeni, draugu kompāniju varu nodrošināt,” bilst saimnieks un ar gandarījumu atzīst, ka tie, kuri, paslēpojuši ar kocenēm, ir pārsteigti un priecīgi, ka pamēģinājuši.
