Jau pāris mēnešus Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā ir jauns direktors. Institūta zinātniskā padome lēma, ka no kandidātiem vispiemērotākais šim amatam būs Alfs Lapsiņš, bijušais Stalbes pagasta padomes priekšēdētājs.
Ar A. Lapsiņu un atkārtoti par institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāju ievēlēto Artu Kronbergu “Druva” sarunājās par pašreizējo situāciju institūtā, prognozēm un tuvāko nākotni.
A. Kronberga uzsver – tiks turpināts iesāktais darbs un būtisku pārmaiņu nebūs: „Zinātniskā darbība ir mūsu specifika, tā jāturpina. Pateicoties Eiropas Sociālā fonda projektam „Videi draudzīgu un ilgtspējīgu laukaugu šķirņu selekcijas tehnoloģiju izstrāde, pilnveidošana un ieviešana praksē”, ir palielinājies zinātnieku skaits institūtā. Tam ir liela nozīme, lai nodrošinātu darba ilgtspējību.
Būtiski, ka esam sākuši attīstīt un veidot ciešāku saikni starp zinātniekiem un praktiķiem – zemniekiem. Iespējams, šīs saiknes nozīmīgums līdz šim nebija gana uzsvērts, taču it īpaši lauksaimniecības zinātnē strādājošo zinātnieku darba mērķis ir, lai rezultāts būtu derīgs un vajadzīgs zemniekiem.“
A. Lapsiņš un A. Kronberga uzsver, ka turpmāk daudz vairāk tiks domāts arī par ražošanas un produkcijas pārdošanas attīstību: „Mūsu darba specifika ir selekcija, jaunu šķirņu izveidošana un augstas kvalitātes sēklu ražošana. Mums šis darbs jāspēj paveikt ar zemākām izmaksām nekā tagad. Taču, lai attīstītu tehnisko bāzi, nepieciešami ieguldījumi. Pašlaik gatavojamies pretendēt uz Eiropas Savienības līdzekļiem zinātnes infrastruktūras attīstībai, viens no mērķiem būs kvalitatīvas tehnikas iegāde.“
Jaunais direktors atzīst, ka uz šī finansējuma iegūšanu tiek liktas lielas cerības, jo pašlaik valsts līdzkeļu zinātniskās, pētnieciskās darbības veikšanai, selekcijai un sēklaudēšanai ir nepietiekami, lai institūts sekmīgi attīstītos: „Valsts sniedz tikai bāzes finansējumu, kas ir ļoti mazs, bet no tā jānodrošina arī zinātnieku algas. Diemžēl valsts politika neatbalsta zinātnisko darbību.“
A. Lapsiņš un A. Kronberga skaidro, ka līdzdalību dažādos projektos kavē līdzfinansējuma nepieciešamība. Piemēram, minētajā projektā vajadzīgs līdzfinansējums 11 procentu apmērā, tā
institūtam ir liela summa. A. Lapsiņš uzskata, ka ir nepieciešama pretimnākšana – ja zinātniskie institūti nespēj nodrošināt līdzfinansējumu, valstij vajadzētu iesaistīties.
Institūta direktors uzskata, ka lielāka uzmanība nekā līdz šim jāvelta sēklas pārdošanai: „Sēklas materiāls ir patiešām vērtīgs, un tā ražošana institūtam izmaksā dārgi. Lai nopelnītu, iespējams, ka cenu jautājumā savu reizi nāksies piekāpties. Šo gadu laikā institūtā bija izveidojušies sēklas uzkrājumi, taču tam tā nevajadzētu būt. Saražotais jāpārdod. Turpmāk rūpīgi jāvērtē pieprasījums pēc dažādām šķirnēm, tas jāņem vērā, lemjot par sējumu platībām.“
Perspektīva sadarbība sēklu pārdošanas jomā nesen uzsākta ar vairākiem lieliem ražotājiem, to plānots paplašināt. Attīstīta tiks arī ideja institūtam slēgt līgumus ar sēklaudzētājiem, kas pavairo dažādu šķirņu sēklu, tādējādi piedāvājot ražotājiem sēklu pietiekamā daudzumā.
A. Kronberga akcentē: „Sēklaudzēšana ir ļoti nepieciešama. Diemžēl ministrijai nav vienotas politikas šajā jautājumā. Atbalsts ir kartupeļu un graudaugu sēklaudzēšanai, šogad nebūs jāmaksā par Lauku atbalsta dienesta veiktajām apskatēm. Pērn tas bija jāveic audzētājam no saviem līdzekļiem, tas institūtam izmaksāja vairāk nekā desmit tūkstošus latu. Sākotnējai sēklaudzēšanai vismaz trīs gadus peļņas nav nekādas, tie ir tikai izdevumi. Agrāk sākotnējo sēklaudzēšanu subsidēja valsts, pašlaik šādu subsīdiju nav. Tas nozīmē, ka, lai kaut cik pelnītu, izmaksas jāiekļauj cenā,
tas sadārdzinās sēklu.
Otra problēma ir tā, ka sēklaudzēšanā trūkst starpposma. Insitūts rada jaunas šķirnes, izaudzē augstas kvalitātes sēklas materiālu, taču būtībā nav zemnieku, kuri audzētu un pavairotu augstu kategoriju sēklu. Tas ir turpmāko gadu nopietns darbs – veidot sistēmu. Tās rezultātā tiktu nodrošināts pietiekams kvalitatīvas sēklas daudzums, ko piegādāt ražotājiem. Pieredze rāda, ka pašlaik ļoti daudz lauku tiek apsēti ar nekvalitatīvu sēklu, kā rezultātā pasliktinās raža un kvalitāte.“
Jaunajam institūta direktoram ir arī jaunas idejas. Viņš uzskata, ka atsevišķi jāorganizē lauku dienas zemniekiem un atsevišķi – zinātniekiem un sadarbības partneriem. Zemniekiem lauku dienās tiktu plaši izrādīti lauki, stāstīti un rādīti praktiskas nianses, bet zinātnieki lauku dienās apspriestu specifiskus, zinātniskus jautājumus.
Vaicāti, vai aizvien aktuālas ir diskusijas par lauksaimniecības zinātnisko institūtu apvienošanu, A. Kronberga skaidro, ka tās turpinās, taču jaunā līmenī.
Plānots, ka Latvijā izveidos vairākus valsts nozīmes pētījumu centrus, kuros apvienosies katras nozares zinātniskās institūcijas. Piemēram, būs lauksaimniecības pētījumu centrs. Šādiem centriem nebūtu ne juridiska statusa, ne kopēja administrācijas, tas darbotos uz nodoma protokola pamata. Centri veidotu vienotu konkrētās nozares politikas redzējumu, turklāt iesaistītos finansējuma apguvē ES projektos.
Taujāti par aktualitātēm, Priekuļu laukaugu selekcijas institūta pārstāvji stāsta, ka uzsākta darbība jaunā Valsts pētījumu programmā, kuras mērķis ir pētīt veselīgas pārtikas ieguves iespējas, piemēram, no tritikāles, kailgraudu miežiem.
„Druva“ jau iepriekš rakstījusi par Kanādas interesi sadarboties ar institūtu kartupeļu selekcijā. Nesen saņemts ielūgums institūta pārstāvjiem doties uz Kanādu pieredzes apmaiņā.
Māra Majore – Linē
Komentāri