Pasaulē un pamazām arī Latvijā aizvien populārāks kļūst militārais tūrisms. Tā ir vēstures izzināšana nevis no grāmatām, bet apmeklējot vietas, kas saistās ar zīmīgiem notikumiem, cilvēkiem.
Militārais mantojums ir vērtība, atgādina Vidzemes Tūrisma asociācijas valdes priekšsēdētājs Raitis Sijāts un piebilst, ka cilvēku attieksme pret to ir dažāda. Savukārt vēsturnieks Tālis Pumpuriņs uzsver: “Ir cilvēki, kuri atbalsta visu, kas saistīts ar militāro jomu, citi grib vietas saglabāt, bet ir arī pacifisti, kuri uzskata, ka par to vispār nevajag runāt.” R.Sijāts pastāsta, ka militārais mantojums ir tēma, pret kuru attieksme mainās, ja par to runā, stāsta, dažkārt atkarīgs arī no tā, kas notiek pasaulē. “Kad veidojām starptautisko Dzelzs priekškara velomaršrutu no Ainažiem līdz Rīgai, cilvēki labprāt dalījās, ko piedzīvojuši, kā robežsargi sargājuši robežu, kur nedrīkstēja iet, kā reiz robežsargi gandrīz nošāvuši. Pēc Krimas okupācijas par to, kāds bijis padomju laiks, jau stāstīja izvairīgi, neieslīgstot notikumu detaļās,” pārdomās dalās R.Sijāts. Viņš arī atgādina, ka Cēsu puses Brīvības cīņas, Cēsu kaujas zina un novērtē to nozīmi valsts vēsturē.
Šonedēļ, kad Latvijā daudz tika runāts par augusta puču un Latvijas neatkarību, Vidzemes Tūrisma asociācijas biedri pēc ilgāka laika tikās klātienē, lai ne tikai pastāstītu, ko kurš izdarījis, apspriestu turpmākos kopīgos plānus, bet arī būtu klāt Vidzemes militārā mantojuma kartes prezentācijā.
To veidojuši 24 partneri no Latvijas un Igaunijas, starp tiem Amata, Līgatne, Mores muzejs.
Kartē atspoguļoti 85 apskates objekti, muzeji, pieminekļi, piemiņas vietas ne tikai Vidzemē, arī kaimiņos Igaunijā, kas saistās ar 1.pasaules karu, Brīvības cīņām, 2.pasaules karu, nacionālo partizānu kustību, padomju okupācijas laiku, Baltijas ceļu. Par Cēsu kaujām vien atgādina 24 objekti.
Vidzemes Tūrisma asociācijas tūrisma produktu speciāliste Gita Memmēna kolēģiem uzsvēra, ka piemiņas vietas jāpadara cilvēkiem pievilcīgas, viņi jāieinteresē gan tās apmeklēt, gan uzzināt ko vairāk par vietu, kurā nonākuši. “Uz militāro mantojumu mums jāpaskatās tūrista acīm. Aizbraucam un redzam pieminekli, bet kam tas domāts? Ir jābūt stāstiem, informācijai. Ir jāvāc stāsti, lai mantojums kļūst dzīvs. Bieži vien aizbraucam uz kādu novadu, ir piemiņas vieta, bet par to nav ziņu. Lai būtu interesanti, ir daudz jādara,” atgādināja G.Memmēna un piebilda, ka arī igauņi vāc stāstus. Ar tiem var iedzīvināt pieminekļus, atceres un piemiņas vietas, vēsturi.
Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš pastāstīja, ka 1925.gadā, kad dibināja Cēsu Vēstures muzeju, tas bija otrais ar militāriem eksponātiem bagātākais aiz Latvijas Kara muzeja. Kad varas mainījās, krātuves bija jāpārskata, 1.pasaules kara un Brīvības kara materiāli, fotogrāfijas, lietiskie priekšmeti bija no krājuma jāizņem, daudz kas tika iznīcināts. Tad daži darbinieki, kā Erna Bertholca, ko varēja, aiznesa uz māju, bet pēc Atmodas atdeva muzejam.
“Bieži dzirdēts – cik var ņemties ar tām piemiņas vietām. Taču katra ir nozīmīgas vai mazāk nozīmīgas vēstures atspoguļotāja,” uzsvēra T.Pumpuriņš. Kaut vai Cēsu Brīvības piemineklis: uzcelts, atklāts, gāzts, atjaunots. Tas reizē ir stāsts par dažādām varām Latvijā, par uzņēmīgiem cilvēkiem.
“Cēsu muzejs nav tikai pils, bet arī memoriāla vieta. Te 1918.gadā dibināta Cēsu rota, te bijusi Latvijas cilvilpārvalde, Cēsu kauju laikā te dislocējās Cēsu kājnieku pulks, kas piedalījās kaujās. Blakus viesnīcā bija pulka komandiera Krišjāņa Berķa štābs. Ja būs ieinteresēti cilvēki, var pielikt pie mājas plāksni, būs vēl viens objekts un stāsts,” pastāstīja T.Pumpuriņš un vērsa uzmanību, ka Vidzemes militārā vēsture, arī mantojums ir ļoti bagāti. Dažādos laikos te pāri gājuši dažādi karaspēki, te ir Latvijas karoga dzimtene, te izšķīrās Latvijas liktenis Brīvības karā.
“Vidzemes militārā mantojuma karte ir tikai sākums, meklējumi un izzināšana turpinās. Nākamgad ir iecere sagatavot rokasgrāmatu ar vismaz desmit tematiskiem maršrutiem. Par vēsturi var ieinteresēt arī tos, kam tā it kā neinteresē,” teica Vidzemes Tūrisma asociācijas sabiedrisko attiecību speciāliste Alise Plaude.
Paņemot rokās karti, ne vienu vien pārsteidz, cik daudz vietu nosaukumus lasa pirmoreiz, un tikpat daudzi dzirdēti vairākkārt, daudzviet arī pabūts. Militārais mantojums nav auksts akmens, tas stāsta, atgādina par cilvēkiem, notikumiem. Šis stāsts tikai jāsadzird, tad Latvijas vēstures grāmata nešķitīs garlaicīga, neizprotama.
Komentāri