Dakšiņas, spaiņi, katli, akumulatori – tas viss un vēl daudz kas cits atrodams krāsaino un melno metāllūžņu pieņemšanas vietās.
„Druva” jau iepriekš rakstījusi, ka metāllūžņu pieņemšanas vietās rosība kūsāt kūsā. Uz šīm vietām dodas gan godīgi ļaudis, kuri nolēmuši tikt vaļā no sen nevajadzīgām lietām, reizē nopelnot kaut pāris latus, gan ne tik godīgie, kuri krāsainos metālus iegūst ne īsti likumīgā ceļā.
Lai savām acīm redzētu lietas, kas atrodas metāllūžņu pieņemšanas vietās, „Druva” devās uz trim metāllūžņu pieņemšanas punktiem Cēsīs – SIA „Sanekss”, „Alu metals” un „Tolmets”.
Nenoliedzami – redzētais šajās vietās ir interesants. Cilvēki, šķiet, patiešām ir gatavi pārdot visu iespējamo. Stieples, automašīnu radiatori, auto akumulatori, dažādi citi lūžņi, metāla atgriezumi, detaļas, atgriezumi – ļoti, ļoti dažādas lietas. Arī tehnika – automašīnas, traktori, motocikli, ja tos tā vairs var nodēvēt, jo lielākoties tie jau tomēr izskatās pēc lūžņiem. Tomēr ir tādi transportlīdzekļi, ar kuriem izdodas līdz pieņemšanas vietai pat atbraukt. Ja dažādas transporta līdzekļu detaļas ir pavisam ierasti redzēt šādās metāllūžņu pieņemšanas vietās, tad redzēt dakšiņas, nazīšus, karotes, termosus, katlus, tējkannas, pannas, piena kannas un pat krāsainā metāla lustru ir pārsteidzoši. Tomēr šo vietu darbinieki izbrīnu mazina, sakot – metāls paliek metāls. Tā jau tas ir. Smādēts netiek teju nekas, kas ir no alumīnija, misiņa, vara, nerūsējošā tērauda, bronzas, kapara, kā arī citiem krāsainajiem metāliem.
Ne daudz, bet var pamanīt pat maisus ar alumīnija bundžiņām – lielākoties jau alus bundžiņām. To cena gan ir neliela, bet atrodas pa kādam, kas vāc pat tās, un dažiem ir paveicies nodošanai savākt vairākus kilogramus šādu bundžiņu.
Savā ziņā pastaiga pa metāllūžņu pieņemšanas vietām bija arī kā ceļojums laikā. Šajās vietās var redzēt vairākus gadu desmitus vecus televizorus, radio aparātus, ledusskapjus, arī nu jau par vēsturi kļuvušos datorus, kurus daudzās mājās jau nomainījuši jaunāki, jaudīgāki. Teju kā muzejā.
Pēc šādas pastaigas rodas jautājums – kas to visu šajās noliktavās, laukumos nogādā. Parunājoties ar metāllūžņu pieņemšanas vietās strādājošajiem, atklājas, ka lūžņus atved visdažādākie cilvēki. Daļa esot tādi, kuri nolemj iztīrīt savus pagrabus, garāžas un šķūnīšus no nevajadzīgām mantām. Ir arī tādi, kuri šādus metāla izstrādājumus vāc no dažnedažādām vietām. Metāllūžņi tiek pat izrakti no zemes. Ir cilvēki, kuri metāllūžņus, dažādus metāla izstrādājumus atrod atkritumos. Tā teikt – ko viens izmet, par to cits pamanās kādu latu nopelnīt. Ir arī tādi „klienti”, kuri no mājām iznes teju pēdējo katlu, lai būtu nauda grādīgajai dzirai.
Katram, kurš ko vēlas pārdot metāllūžņos, ir jāparakstās, apliecinot, ka lietas nav zagtas. Taču par to pārliecināties īsti nevar. Tādēļ arī metāllūžņu pieņemšanas vietās bieži viesi ir arī policijas darbinieki, kuri meklē nozagtās mantas. Dažkārt arī atrod, un tad tās atgriežas pie likumīgā īpašnieka. Taču, ņemot vērā to, cik daudz ir šādas pieņemšanas vietas, ļoti iespējams, ka daudzi priekšmeti aizceļo tālu prom no īpašniekiem.
Māra Majore – Linē
Komentāri