“Apstājušies neesam, esam noturējušies,” saka SIA “Apsītes AG” vadītāja Anna Glāzere. Kokapstrādes ražotne Vecpiebalgā, lai arī kā mainās ekonomiskā situācija valstī, turpina strādāt. Anna uzsver – mazais bizness cīnās.
“Ražošanas izmaksas ar katru gadu pieaug. Arī nodokļu slogs. Cenas divu gadu laikā palielinājušās par pieciem procentiem, bet izejmateriāliem krietni vairāk. Ja ir pieprasījums, cena aug. Bet valsts attieksme
sliktāka un atbalsts mazāks.
Kādi mums ceļi? Saprotu, ka nav naudas. Bet kaut kas nav kārtībā,” domās dalās vecpiebaldziete un piebilst, ka
lietuviešu un krievu pārvadātāji par mūsu šosejām brīnās, kāds pat atzinis, ka Latvijā ceļi dažviet sliktāki nekā Krievijā.
“Apsītes AG” strādā ar apsi. Atverot ražotni, tās saimnieki Anna un Aldis Glāzeri izpētīja, ka lielie uzņēmumi ne labprāt strādā ar šo koku. Tā apstrāde ir darbietilpīga, svarīgs cilvēka faktors. Vecpiebaldzēni ražo pirts dēlīšus, mēbeļu detaļas, arī gleznu rāmjus. Visa produkcija tiek eksportēta uz Zviedriju, Vāciju, Itāliju, vietējā tirgū nepaliek gandrīz nekas. “Mēģinājām iekļūt liela veikala tīklā, bet mazie ražotāji nevar nodrošināt tiem vajadzīgo
iepirkumu. Tāpat arī pašvaldības rīko vienu skaidu vai šķeldas iepirkumu visa novada katlu mājām. Apjomu var nodrošināt tikai lielie ražotāji. Bet kur tad paliek atbalsts vietējiem uzņēmējiem,” saka Anna Glāzere. Kokus zāģētava iepērk no “Latvijas Valsts mežiem”. Diemžēl ar privātajiem pieredze nav bijusi laba, cits uzpircējs
apsola
latu vairāk, meža saimnieks nocirsto atdod tam, iepriekšējā vienošanās, izrādās, nav bijusi būtiska.
“Tādi esam biznesā,” vien nosaka uzņēmēja.
Kopš 1999. gada “Apsītēm AG” ir viens sadarbības partneris, kas iepērk saražoto. Iegūta savstarpēja uzticība, un uzņēmējdarbībā tā ir vislielākā vērtība. “Kvalitāte ir kvalitāte, par to vispār nevar būt nekāda runa. Cilvēka faktors nedrīkst ietekmēt kvalitāti, tikai koks var atšķirties ar īpašībām. Varam spriest un strīdēties
par cenu un apjomu, ne kvalitāti,” uzsver uzņēmuma vadītāja un atgādina, ka ar katru gadu izdevumi ražotājiem
palielinās, lai tos segtu, jāsaražo vairāk. Citādi nevar.
Sadarbībā ar patērētājiem Anna Glāzere pārliecinājusies, ka
Eiropā neviens nav ieinteresēts, lai mūsu ražotāji attīstītos. Mums vajag viņu tirgu, un viņi nosaka cenu un apjomus. “Mēs varam iegādāties modernas tehnoloģijas, ražot, bet kur liksim produkciju?” bilst uzņēmēja. Viņa pārliecināta, ka pēc eiro ieviešanas vēl vairāk būsim atkarīgi no citām Eiropas valstīm. “Nepamet sajūta, ka Latvijā tiek darīts viss, lai te nebūtu ražošanas. Asociācijā par to daudz tiek runāts, bet jelkādas izmaiņas panākt nav izdevies,” saka Anna Glāzere. Viņa uzsver, ka, protams, runas
par inovācijām ir iedvesmojošas, bet, ko tad jaunu var izdomāt: “Pirms uzsākt ražošanu, vispirms jāatrod noiets. Lētāk nekā citās Eiropas Savienības valstīs saražot nespējam, turklāt, kas gan
ir tas, ko viņi nav redzējuši, ar ko pārsteigt?”
Tā nu iznāk, kā mūsu ražotāji partneriem citās valstīs produkciju pārdod trīs reizes lētāk,
nekā līdzīgu var nopirkt mūsu veikalos.
Uzņēmumā nodarbināti līdz 20 strādājošie, desmit strādā no tā dibināšanas, pieci regulāri mainās.
“Kolektīvs ir stabils. No strādājošajiem prom aizbraucis nav neviens. Ir tādi, kuri šajos gados pastrādājuši daudzās zāģētavās. Nav jau darbiniekiem izvirzītas lielas prasības – katru dienu astoņas stundas jābūt darbā, jāzina reizrēķins, kas ir balts, kas melns. Domājam, ka varētu kaut ko modernizēt, bet kur ņemsim strādniekus? Mums tehnoloģijas vienkāršas, bet arī tā daudz var izdarīt, jāgrib strādāt. Esam saudzīgi pret koku, izmantojam visu, pāri nekas nepaliek,” domās dalās uzņēmēja. Lai gan pagastā un apkārtnē bezdarbnieku netrūkst, strādātgribētāju nav.
Rudenī “Apsītes AG” meklēja kurinātāju – sargu. Tā arī neatrada. “Uzrunājām daudzus, gribētāju nebija. Arī apkures katli nav sarežģīti. Paņēmām darbinieku no ražošanas, jo ziemā mazāk darba,” saka Anna Glāzere un vērtē: “Cilvēki ir izlaidušies. Prasības nesamērīgas, bet nepadomā, cik ar savu darbu un prātu var ražošanai dot. Dosi minimumu un saņemsi maksimumu, tā nemēdz būt.
Algai ir robežas, tā ir jānopelna. Latvijā tuvāko gadu laikā nebūs tādu algu kā Īrijā vai kur citur Rietumeiropā. Lai kāds atbrauc mājās, nodibina uzņēmumu un maksā strādniekam tūkstoš latus mēnesī! Ir sāpīgi dzirdēt sakām – uzņēmēji nemaksā algas un paši brīnās, ka nav, kas strādā. Pie krīzes lielākoties paši esam vainīgi. Alga nevar būt neizmērāma. Tagad viss kļūst dārgāks, bet algu var pacelt vienīgi vai nu ko darot ar lielāku intelekta atdevi,
vai vairāk ražojot.” Annu Glāzeri kaitina tie, kuri slavē dzīvi citās valstīs. “Viņi slavē dzīvi pie visa gatava. Savu daļu nav devuši, tikai saņem pabalstus un
Latviju kritizē. Cik bieži par viņu bērniem un vecākiem rūpējas pašvaldības? Bet, lai to varētu darīt, no uzņēmējiem tiek ņemts aizvien vairāk,” saka vecpiebaldziete.
Sarunā Anna Glāzere vairākkārt uzsver, ka nekur pasaulē maize nav salda. Visur jāstrādā, jādomā. “Es strādāju savās mājās. Aizeju no darba, paskrienu, pabraucu ar riteni, paslēpoju. Citā zemē būšu svešais, kam vajadzīga! Kādam taču arī te, Latvijā, jāstrādā, lai kā kuru brīdi rokas nolaižas,” saka Anna Glāzere.
Sarmīte Feldmane
Komentāri