Jāņa Skrastiņa saimniecībā darbi, kas jāpaveic līdz Līgo svētkiem, apdarīti. Mārsnēnu pagasta „Klētniekos” par neizravētiem dārziem, neizvagotiem kartupeļiem un neapkoptu labības lauku saimniekus jāņubērni apdziedāt nevarēs.
Jau nedēļu pirms svētkiem „Klētniekos” bija jūtama gada īsākās nakts gaidīšana – no radio aparāta skanēja jestras līgo dziesmas, pie kuplākā ozola sagatavota vieta ugunskuram, saimniekiem prātā domas par jāņubērnu gaidīšanu un lustīgu svētku pavadīšanu. Tiesa, Jānis gan piebilst, ka mūsdienās svētki vairs nav tādi kā savulaik viņa jaunībā.
„Šaipusē Jāņus vairs lāgā negrib svinēt. Cilvēki sevī ierāvušies, katrs līksmo savās mājās. Reti kurš līdz rīta gaismai klīst apkārt no vienas mājas uz citu, līgo dziesmas dziedādams,” teic Jānis, atceroties, cik lustīga līgošana bijusi viņa jaunībā: „Bijām aktīvāki – kā mācējām, tā dziedājām, dejojām, līksmojāmies. Zināmos
Jāņus
apdziedādami vai visu ciemu apstaigājām. No katras mājas cilvēkus piepulcinājām klāt. Tagad cilvēki sasēžas pie bagātīgiem galdiem un tur arī paliek. Agrāk bija vajadzīgs tikai siers, alus un pīrādziņi.”
Pēdējos gados „Klētniekos” tiek gatavots kvasa dzēriens no grauzdētas maizes un rabarberiem, taču savulaik Jānis kopā ar vectēvu, kurš arī bijis Jānis, brūvējuši īstenu miestiņu. „To taisījām divas nedēļas pirms svētkiem. Tas vienmēr norūga ļoti labs. Vectēvs bija meistars, es – palīgs. Paši audzējām miežus, gatavojām iesalu, grauzdējām, cepām kukuli. Vectēvam bija speciāls trauks, kurā brūvējumu vēlāk notecinājām. Alu raudzēt nevar katrā traukā, tam vajadzīgi speciāli, tīri trauki,” zina stāstīt šīs nedēļas gaviļnieks.
Savukārt saimniece Valija jau iepriekš iemēģinājusi roku rabarberu plātsmaizes cepšanā, lai uz svētkiem tā būtu visgardākā. Svētkos neiztikt arī bez pīrādziņiem. Savulaik Valija sējusi arī mājas sieru. Biezpienu pāris dienas viņa nobriedinājusi, lai paliktu drupans. Tad to sadrupinājusi pilnpienā un karsējusi, kamēr sācis staipīties. Tad nokāsusi, ātri bijis jānosusina un katliņā likusi ķimenes, olas, turpinot to karsēt. Tas bijis garš process. Tagad tam trūkstot enerģijas un spēka, tādēļ savā ziņā siera siešanu ņēmusi jaunā saimniece, vedekla Inita, kura ik gadu ģimenei sasien divu kilogramu rituli. Tiesa, viņa atklājusi recepti, kas sieru ļauj pagatavot krietni ātrāk. Kā Inita pati izsakās, viņa to sien jaunmodīgi, un garša mainījusies neesot.
Jānis atzīst, ka svētkus viņš neuztver kā savu vārda dienu. Viņš gaidot vasaras saulgriežus. „Īpašāks jau jūtos gan, jo ozolzaru vainags kā kronis man galvā vienmēr tiek likts. Taču, aizvadot Jāņu dienu, kļūst nedaudz skumji ap sirdi, jo dienas raujas, vasara drīz cauri,” smeldzīgi nosaka saimniecības īpašnieks.
Saimniecībā, kurā jāapsaimnieko 35 hektāri zemes, darba netrūkst arī svētkos. Citugad „Klētniekos” Jāņu dienā pat siens ir vākts. „Dzīve gan rādījusi, ka svētkos darbi jāatliek malā. Ja Jāņos iet tīrumā, kaut kas vienmēr notiek. Tā ir kā likteņa ironija. Esmu guvis mācību, ka svētkos tomēr nedrīkst strādāt, vien jāparūpējas, lai paši un lopi būtu paēduši,” teic Jānis Skrastiņš, kurš saimniekošanu kopā ar sievu Valiju sākuši tieši pirms 20 gadiem ar vienu gotiņu. Tagad „Klētniekos” kopā saimnieko jau trīs paaudzes – mazbērni, cik grib un var, lielie – cik vajag.
Aizrunājušies par saimniecību, Jānis atminas, ka, kolhozam brūkot, saimnieka dzīvi sācis pie sasistas siles, jo atbalstu neesot bijis kam prasīt, bet visas dabūtās saimniecības ēkas nācies atjaunot. Ganāmpulkā, kurš atjaunots no pašu izaudzētiem lopiem, pašlaik ir 11 piena devējas, vairākas telītes, pašu vajadzībām arī kāda cūka, vistas. Lopbarībai septiņu hektāru platībā tiek audzētas arī auzas un mieži.
„Gluži neviļus iegājies tā, ka saimniecībā katrs ticis pie sava darba. Kaut gan piederu vecākajai paaudzei, uz mūrīša nesēžu. Savā pārziņā esmu ņēmis tehnikas darbus – gan remontēju, gan apstrādāju zemi un pļauju,” teic Jānis.
Aizstaigājot līdz kuplajam ozolam, pie kura ceļmalā Skrastiņiem ierīkota jāņuguns vieta, Jānis vēl nosaka: „Uz svētkiem gaidām ikvienu līgotāju, lielākais prieks gan ir par to, ka pie jāņuguns pulcējas ģimene un radi. Visi esam kopā, arī tie, kuri dzīvi iekārtojuši pilsētā un ikdienā te nesaimnieko. Jāņos jau visi par lauciniekiem kļūst,” smej saimnieks, kura ģimenē tiek piekopta arī daža laba Jāņu tradīcija – tiek dedzināti pērnā gada vainagi un zīlēts ar pupām.
Anda Dzenža
Komentāri