Kad vasara met loku uz rudens pusi, Latvijā daudzi paliek tramīgi, nevar vien sagaidīt, kad varēs iet uz mežu sēņot. Par mūsu sēņotkāri nereti brīnās, citi apsmej, bet tā ir tāda nacionāla aizrautība. Un nav nozīmes ne ekonomiskajai situācijai, ne atpūtai pie dabas popularizēšanai. Sēņu priekšā noliecas dažādas paaudzes. Protams, to, kuras pazīst. Latvijā aug aptuveni 1000 cepurīšu sēņu un 4000 sēņu sugu. Cik no tām lasām? Ļoti maz. Arī nemaz tik labi nepazīstam. Parastā bērzubeka, rudzupuķu smilšbeka, alkšņu zobiņbeka, egļu baravika, dzeltenbrūnā apšu beka, raganu beka… “Arī šoruden mežos sēņu netrūkst. Lietus lijis pietiekami, vajadzētu vēl augt. Sēņotāji jau nekad visas sēnes nenolasa, tādēļ sēnes ik pēc dažām dienām var atrast arī populārākajās sēņotāju vietās. Sēnēm vajadzīgs silts un mitrs laiks. Protams ,sēņotājiem gribas, lai ir daudz beku, šogad to nav tāda bagātība kā pērn,” stāsta Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja un mikoloģe Inita Dāniela. Zinātāji gan uzreiz saka – ja rudenī daudz riekstu, nav sēņu gads. Viņa kopā ar Cēsu bibliotekārēm tepat apkārtnē bija salasījušas 50 ēdamās un 18 neēdamās sēnes. Ar tām nelielā izstādē bibliotēkā varēja iepazīties ikviens. Mikoloģe arī stāstīja par sēnēm, to daudzveidību un kārtējo reizi daudzi varēja pārliecināties, cik maz zinām par sēnēm. “Cilvēkiem par sēnēm ir liela interese. Lielākoties jautā, kuras ir ēdamas. Uz muzeja nāk pēc padoma, lai pasakām, vai atrastā sēne nav indīga,” saka Inita Dāniela un uzsver, ka sēņotāji lasa tikai tās sēnes, kuras pazīst. Un tas arī pareizi. Sēņu pazīšana ir zināšanas no paaudzes paaudzē. Arī ģimenēs atšķiras tās sēnes, kuras lieto. “Tepat pie stacijas atradu zvīņaino kātiņpiepi. Kamēr maza, tā ir ēdama. Tintene ir garšīga. Sarkstošā mušmire vienīgā no mušmirēm, kuru var ēst. Pati indīgākā zaļā mušmire. Tā bieži sastopama, īpaši lapu koku un jauktajos mežos, aug tikai zem ozoliem. Pazīšanās zīmes ir bumbulis un maksts (neliels maisiņš) pie kātiņa pamatnes. Uz kātiņa mēdz būt arī gredzens. Pēc izskata līdzīga zaļas krāsai bērzlapei, kurai šādu pazīmju uz kāta nav un tas ir īsāks,” stāsta Inita Dāniela. Viņa par katru sēni zina pastāstīt. Dažas ļoti līdzīgās pasmaržo, kārtīgi apskata, lai ieraudzītu atšķirīgo.
“Sēnes citu no citas var atšķirt pēc dažādām pazīmēm. Krāsa bieži vien jaunai un vecai sēnei atšķiras. Sēnei var atšķirt pēc smaržas. Kausiņa plūmene, piemēram, smaržo pēc miltiem. Bieži vien pēc smaržas, šķiet, ka tā viena, bet pēc izskata cita sēne. Ļoti jau gribētos, lai būtu viena pazīme, kas atšķir neēdamās un indīgās sēnes. Bet tādas nav,” pastāsta mikoloģe. Kādreiz uzskatīja, ja sēnēm ir piensula, tās ir ēdamas. Inita Dāniela uzsver, ka vismaz pienainēs nav nekā indīga, bet visām ēdamām sēnēm nav piensulas. Vilnītis starp tām ir indīgākais, svaigā veidā ēst nedrīkst. “Bekas, izņemot raganu beku, var likt uzreiz uz pannas, vēl arī čigānenes, atmatenes. Bērzlapes, tās, kuras nav sīvas. Pieliek pie mēles un jūt. Ja saceps, garša no sīvas kļūs rūgta. Žultsbeka ļoti rūgta, bet nav indīga,” padomu dod mikoloģe un uzsver, ka ar sēnēm nevajadzētu riskēt, ja nepazīst, labāk nelikt groziņā.
Karikatūrās ne reizi redzēts, ka sēņotājs uz mežu dodas ar grāmatu. Inita Dāniela atzīst, ka diemžēl pēc bildes ne vienmēr var pazīt sēni dabā. Lai gan Latvijā par sēnēm izdotas daudzas grāmatas, tikai retā ir kvalitatīvās fotogrāfijas. Kvalitatīvas grāmatas ir dārgas. “Tulkotajās grāmatās ir kvalitatīvas fotogrāfijas. Diemžēl gadās, ka tulkotāji sastrādā brīnumus. Nesen lasīju par baltajām sēnēm. Kas tās ir, tā arī nesapratu, ko tulkotāja ar tām domājusi. Tā rodas kļūdas un pārpratumi,” domās dalās mikoloģe. Viņa pastāsta, ka Mikologu biedrība rīko arī nodarbības, kurās var iemācīties pazīt sēnes. Brīvdienās atkal meži būs sēņotāju pilni. Pilniem groziem viņi dosies mājās. Laimīgi par būšanu dabā un dabas veltēm. Sarmīte Feldmane
Komentāri