Latvijas Nacionālais vēstures muzejs šogad aktualizējis karavīru tēmu. Muzejā atklāta izstāde par latviešu karavīru dažādos laikos, arī Āraišu svētki šovasar bija veltīti karavīriem. Varēja iepazīties gan ar viduslaiku cīņām un ieročiem, gan zemessargi demonstrēja militāro tehniku, gan vēsturnieki zinātniskajos lasījumos atklāja karošanas tradīcijas un karavīru vietu sabiedrībā dažādos gadsimtos.
“Kara vīrs no akmens laikmeta līdz šodienai” – tik ilgs laika posms bija aptverts Āraišu svētkos. Brigādes ģenerālis
Juris Zeibārts, runājot par latviešu karavīru, uzsvēra, ka vēsture nav bijusi labvēlīga pret latviešu militārajām tradīcijām. Par tām lielākoties rakstījuši citi, sākot jau ar Livonijas Indriķi.
“Mēs pret tradīcijām esam izturējušies nevērīgi un aizvien esam aizspriedumu varā. Esam
sev iestāstījuši, ka esam sērdieņu un arāju tauta, un dzīvojam mitoloģizēto 700 verdzības gadu iespaidā. Taču karavīrs tautasdziesmās pieminēts tūlīt aiz arāja, zvejnieka. Pieminam, ka karavīram grūts mūžiņš, bet ir daudz tautas dziesmu, kurās pausts lepnums par kara vīriem. Arī pēc kristietības ieviešanas karavīrs palika kā pilntiesīgs sabiedrības loceklis,” tālā vēsturē ieskatījās Juris Zeibārts, viņš ir arī vēsturnieks.
Latvijā valstiskas militārās tradīcijas varēja rasties tikai līdz ar valsts izveidošanu. Atjaunojot neatkarīgu valsti, militārās tradīcijas tika veidotas no jauna.
“Latvijas bruņoto spēku tradīcijas vēl tikai veidojas. Šodienas un pagātnes karavīrus saista gars, tās vērtības, kas ieaudzinātas ģimenē,” uzsvēra ģenerālis.
Diskusijā par latviešu karavīra vietu sabiedrībā domās dalījās Latvijas Ģenerāļu kluba biedri – organizācijas valdes priekšsēdētājs,
viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, Zemessardzes komandieris,
ģenerālis Juris Zeibārts, ģenerālis Kārlis Krēsliņš, pulkvedis, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš. Ģenerāļu klubs apvieno Latvijas bruņoto spēku
ģenerāļus
un
arī latviešu ģenerāļus citās armijās, Zviedrijā, ASV.
“Mums ir zināšanas, pieredze, ko varam
dot šodienas
komandieriem, aizsardzības ministram. Ja palīdzība vajadzīga, esam eksperti. Ikdienā arī stāstām par Latvijas armiju, tās vēsturi. Viens no kluba uzdevumiem – būt kopā, arī ar
ģimenēm, un tieši caur ģimeni stiprināt Latvijas bruņotos spēkus un valsti,” pastāstīja viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, bet ģenerālis Kārlis Krēsliņš uzsvēra, ka
kluba biedru pienākums ir rakstīt vismaz par notikumiem, kuros paši bijuši klāt, lai nākamā paaudze zinātu, kas notika. Jau tagad rakstos par bruņoto spēku veidošanu lasāmas neprecizitātes.
Atjaunot neatkarību, Latvijā tika izveidoti aizsardzības spēki, tikai 1994.gadā tos pārdēvēja par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. “Esam ceļā uz Latvijas armiju,” uzsvēra Gaidis Andrejs Zeibots.
Par latviešu karavīriem dzirdēts daudz labu atsauksmju. Diskusijas dalībniekiem tika jautāts, ar ko latviešu karavīrs atšķiras no kaimiņiem. Pulkvedis Juris Dalbiņš uzreiz iebilda, ka nevajag
meklēt atšķirības.
“Nevajag sevi novērtēt par zemu. Vienmēr par puišiem misijās, arī dienestā, mācībās esmu bijis lepns. Viņi cenšas uzdevumu veikt pašapzinīgi, ar aizrautību, viņi zina, ko dara. Mūsu karavīrus
raksturo
precīza reglamenta izpilde, un
tā glābusi dzīvības Afganistānā, Bosnijā, Irākā. Misijās citi zina, ja blakus ir karavīrs Latvijas armijas formā, tad esi drošs. Tāpēc arī saku – mūsējie ir labākie,” domās dalījās Juris Dalbiņš.
Vīri, kuri tagad ir ģenerāļi, savulaik dienējuši padomju armijā. Sajust latviešu karavīra garu, būt latviešu karavīram – līdz tam bija jāpaiet gadiem. Juris
atzīst, arī dienot padomju armijā, bijusi sajūta, ka
latviešu puiši var visu izdarīt labāk nekā citi. Par to bijis patiess savstarpējs
lepnums.
Viņam piekrīt arī Gaidis Andrejs Zeibots: “Latvieši bija spējīgi izdarīt vairāk un labāk. Sarežģītākajos dienestos bija latvieši.”
Juris Zeibārts pastāsta, ka latviešu karavīra sajūta izdzīvota gluži puiciskā veidā. “Rezerves virsnieku
mācībās par rotas dziesmu izvēlējāmies “Div`dūjiņas”, kaut ne visi bijām latvieši. Komandieris nespēja piespiest mūs dziedāt krieviski, vairākas stundas dzenāja, bet mūsos bija spīts. Par spīti padomju laikiem, tas latviskais gars un spīts
bija,” atceras Juris Zeibārts.
Domājot par nākotni, Juris Dalbiņš atgādina, ka
patriotismu un dzimtenes mīlestību māca ģimenē. “Valsts sākas ar katru no mums. Valsts
aizsardzība nesākas ar vīriem formas tērpos, tā sākas ģimenē, skolā, Zemkopības, Kultūras, Veselības ministrijā, Aizsardzības ministrija ir pēc tam,” domās dalās Juris Zeibārts un izsaka pārliecību, ka jaunajai paaudzei netrūkst patriotisma un jaunieši izaugs par tādiem vīriem, kādus tos audzinām.
Sarmīte Feldmane
Komentāri