Jaunpiebalgā jūlija beigās trešo gadu pēc kārtas norisinājās Piebalgas forums. Šoreiz tēma bija “Es savai tēvzemei”, dalībnieki dalījās domās par lauku attīstību, par problēmām, arī patriotismu un Latvijas nākotni. Diskusijā, ko organizēja Piebalgas Latviešu biedrība, dalība varēja būt krietni lielāka, tomēr daudzi, visticamāk, izvēlējās nevis spriest par lauku attīstības problēmām, bet gan sauļoties un baudīt vasarīgo dienu.
Forumā piedalījās Saeimas deputāti – Guntars Bilsēns (Zatlera Reformu partija), Jānis Dombrava (“Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK), Ina Druviete (“Vienotība”),
pirmais atjaunotās Latvijas mežu valsts ministrs Kazimirs Šļakota. Uzstājās arī Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs, agronoms Andrejs Lucāns, ķīmijas doktors Jānis Pauliņš, Vidzemes plānošanas reģiona pārstāvji Guna Kalniņa – Priede un Jānis Antons, kā arī piebaldzēns Edgars Žīgurs, kurš pastāstīja par latviešiem Baškīrijā.
Piebalgas foruma organizators Jānis Mājenieks skaidro: “Pirms trim gadiem domubiedru grupai radās ideja par forumu, kurā pieaicinātu arī Saeimas, valdības pārstāvjus un kurā diskutētu par mums svarīgiem jautājumiem. Vēlāk radās arī Piebalgas Latviešu biedrība.”
Viens no sarunu tematiem bija lauku attīstība, ņemot vērā arī negatīvo tendenci – cilvēku, īpaši jau jauniešu, aizplūšanu no laukiem. J. Mājenieks uzskata: “Kārlis Ulmanis savulaik maksāja piemaksas tiem, kuri devās dzīvot un strādāt uz laukiem. Latvija tolaik ekonomiski un saimnieciski uzplauka. Runas par “pārcelšanās pabalstiem”, lai cilvēki dotos uz pilsētām, ir aplamas un nesaprotamas. Tas radītu tikai lielākas problēmas, jo, ja cilvēki vēl vairāk brauks prom no laukiem, tad lauki tiks sagrauti.”
Jaunpiebaldzēns J. Antons neslēpa satraukumu par to, ka Nacionālā attīstības plāna projektā atbalstu nākamajā plānošanas periodā pagaidām visvairāk paredzēts novirzīt lielajām pilsētām – būtībā plānota līdzekļu koncentrācija. J. Antons skaidro, ka, viņaprāt, daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš arī lauku reģionu attīstībai. J. Dombrava par Nacionālā attīstības plāna projektu izsakās skarbi: “Tas ir tendēts uz Latvijas valsts tālāku iznīcību un izmiršanu.” Tāpat deputāts pilnībā noraida ideju par “pārcelšanās pabalstiem”: “Jau pašlaik Latvijas reģioni strauji izmirst, iedzīvotāju skaits krasi samazinājies, “pārcelšanās pabalsti” būtu plats solis, lai to vēl veicinātu!”
A. Lucāns saka: “Pirmskara Latvijā, ap 1938. gadu, 800 tūkstoši cilvēku bija nodarbināti lauksaimniecībā. Bada nebija, Latvijas produkciju zināja arī citās valstīs. Paskatījos datus, ka mūsdienās ir 60 tūkstoši slaucamo govju un arī lauksaimniecībā strādājošo skaits ir ļoti līdzīgs – ap 80 līdz 100 tūkstošiem cilvēku. Ir daudz kļūdu pieļauts!” Viņš arī piebilda, ka ļoti būtiski būtu apturēt zemes pārdošanu ārzemniekiem. Tam piekrīt arī J. Mājenieks, uzsverot, ka Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatā ir mazās un vidējās lauku saimniecības.
G. Bilsēns filozofiski mudināja aizdomāties: “To dzīvi, kāda mums pašlaik ir, visi kopā esam nopelnījuši. Katram ir jādomā par savu rīcību, par attieksmi. Piemēram, ja nemaksājam nodokļus, tad kā varam gaidīt, lai izglītības un veselības sistēma būtu efektīva?”
I. Druviete piebilda: “Visa pamatā ir nacionālā pašapziņa un vērtības. Ja neuztversim Latvijas valsti kā īpašu vērtību, mums neveiksies plānotajos darbos. Latvija nav maza valsts, latvieši nav maza tauta, latviešu valoda nav mazas valsts valoda, bet mēs atrodamies asā konkurences situācijā. Diemžēl mums aizvien trūkst pašapziņas. Tikai tad, kad sapratīsim, ka mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums runāt latviski, tad latviešu valoda pastāvēs. Tikai tad, kad sapratīsim, ka mums ir ne tikai tiesības izmantot šīs valsts sniegtās iespējas, bet mums ir arī pienākums dot šai valstij, tad risināsies daudzās problēmas. To nevar panākt simts deputāti, tas jādara visiem kopā.” Arī I. Druviete piekrīt, ka Latvijas attīstībai nepieciešama vienmērīga attīstība, nevis
līdzekļu un ļaužu koncentrācija atsevišķos centros: “Ar cilvēkkapitālu ir tāpat kā ar sūdiem. Ja tie ir koncentrēti vienā vietā, tad apakšā viss iznīkst, bet, ja tie ir izkliedēti pa visu lauku, tad viss zeļ un plaukst. Man ir bažas, ka pašlaik pārāk aizraujamies ar koncentrēšanu, apkārt atstājot tukšumu. Latvijas spēkos būtu uzturēt, piemēram, mazās skolas, veselības iestādes. Jā, iespējams, būs zaudējumi, bet ilgtermiņā, iespējams, novērsīsim lauku iznīcību.”
Piebalgas latviešu biedrība politiķiem, Ministru prezidentam un Valsts prezidentam nosūtīs arī rezolūciju ar ieteikumiem un mudinājumiem, kādi radās foruma laikā.
Māra Majore – Linē
Komentāri