Spīķeru kvartets no Rīgas un sienāzīšu simtstets no laukiem, solisti – labākais Latvijas klarnetists Egīls Šēfers un muzikālākais no vietējiem stārķiem – tāds Ungurmuižas dārzā bija 2. augusta vakarā sarīkotā koncerta “Mocarta mūzikas valdzinājums” sastāvs.
Domubiedri Mocarta mūzikas interpretācijas jautājumos – Marta Jagmane, Arti Kortelainens, Zane Kalniņa un Ēriks Kiršfelds – nodemonstrēja, cik lieliski viņi pārvalda 18. gadsimtā sacerēto mūziku. Pie tam 18. gadsimta muižas dārzā tā skanēja tik iederīgi, bet, kad, iestājoties augusta krēslai, aiz mūziķu mugurām tika iedegtas lustras muižas lielajās zālēs, bija sajūta, ka pie klausītājiem tūlīt iznāks pats barons fon Kampenhauzens, lai pavēstītu, ka Mocarta kamermūzika te skanējusi jau pirms gadsimtiem.
Lai gan tovakar koncerta viesi bija ieradušies klausīties tieši Mocarta un Grīga kamermūziku, vienlaicīgi notika arī otrs koncerts, kuru nepārtraukti izpildīja sienāzīši un viņu vijoles, salīdzinājumā ar rīdzinieku instrumentiem, tas reizēm pārņēma visu brīvdabas koncertzāli. Tas divu orķestru klausītājos radīja īpašas noskaņas, taču svarīgākie notikumi bija koncerta beigu daļā. Klarnetists Egīls Šēfers pastāstīja, ka klarnetes kvintets La mažorā, kurš tūlīt izskanēs, uzskatāms par Mocarta radošā veikuma skaistāko vainagojumu līdzās “Burvju flautai”. Tieši to ikviens gribēja dzirdēt, arī stārķis, kurš no tuvējās ligzdas pārcēlās uz īpašā klausītāja vietu muižas skursteņa galā. Tūlīt pat pret viņu kā pret kādu prezidentu, kurš pagodinājis koncertu, tika pavērsti fotoaparātu zibšņi.
Mairita Kaņepe
Komentāri