Neviens, kurš ienācis Vecpiebalgas kultūras namā, nevar palikt vienaldzīgs pret krāšņajiem tautastērpiem. Te var iepazīt dažādu Latvijas novadu krāsu bagātību un izsmalcinātību. Voldemāra Cīruļa piemiņas balvas Latviešu tautastērpu izstādē vērtēja 30 tautastērpus, kurus konkursam piedāvāja to īpašnieki.
2007. gadā viss sākās ar izstādi pagastmājā, kur bija Piebalgas un Vidzemes tērpi. Toreiz arī radās ideja, ka arī turpmāk Vecpiebalgā vajadzētu rīkot tautastērpu izstādes, kur savu tērpu piedāvātu ikviens: gan tas, kurš to darinājis pats, gan tas, kurš lepojas ar cita meistara darbu. “Toreizējais pagasta vadītājs Voldemārs Cīrulis teica – mums Vecpiebalgā vajag. Viņam tautas dvēsele bija svēta, tautas vērtības godājamas. Kas latvietis ir bez tautastērpa!” saka Vecpiebalgas audēju kopas vadītāja Dagnija Kupče. Tradīcija turpinās, un jau trešo reizi gadā pirms Dziesmu svētkiem Vecpiebalgā notiek tautastērpu konkurss.
“Vecpiebalga ir vienīgā vieta Latvijā, kur notiek šāds pasākums, vēl konkurss ir tikai Dziesmu svētkos. Varam teikt, ka tā ir izstāde, bet konkurss uzliek savus nosacījumus, un tautastērpu darinātāji ir jāiedrošina piedalīties,” uzsvēra Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Pirmajā konkursā vērtēšanai bija uzticēti 36, otrajā 28, bet šoreiz 30 no iepriekšējām paaudzēm mantotie tautastērpi, pašdarinātie un nokomplektētie tērpi.
“Šajā izstādē ir tērpi no visas Latvijas. Izstāde ir kārtu kārtām, katrs tērps kā pārsteigums,” vērtēja L.Rubena. Kopā ar viņu vērtēšanas komisijā strādāja arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadīja, Dr. hist Aija Jansone un tautastērpu centra “Senā klēts” eksperte Ziedīte Muze. Katra eksperte uzmanīgi izpētīja katru eksponātu.
“Šī ir trešā izstāde, redzams, meistaru izpildījuma līmenis aug, bet aizvien ir, ko uzlabot. Būtiski, ka interese par tautastērpiem ir visos novados, tos pēta, darina. Ir vēl daudz kas jāmācās, lai tie būtu maksimāli pietuvināti vēsturiskai patiesībai, nevis izfantazēti,” atzina A.Jansone un pauda gandarījumu, ka par pirmajām divām izstādēm Vecpiebalgā tapusi grāmata “Tautastērpu komplektēšanas pamati”, kur apkopoti padomi, lai mācītos un arī atstātu vēsturei tērpus, ko vērtēja konkursā, un darinātāju vārdus. Arī šīs izstādes tērpi tiks nofotografēti, dokumentēti un, iespējams, iznāks grāmatā.
“Izstādē katram tērpam katra detaļa pārdomāta. Vērtēt bija prieks. Te var mācīties, kā nokomplektēt tautastērpu, jo jebkurš bruncis un villaine kopā nav tautastērps. Jādomā par tautastērpu kā kultūras kanonu,” bilda Z.Muze.
Par izstādes iekārtošanu atzinīgi vārdi tika veltīti Dagnijai Kupčei, Intai Ezerniecei un Zigrīdai Ruicēnai.
Konkursa galveno balvu – Voldemāra Cīruļa piemiņas balvu – Piebalgas vīru zīļu jostu un goda diplomu – Limbažu Tautas lietišķās mākslas studijas “Dzilna” meistarēm par darba tērpiem pasniedza Voldemāra Cīruļa dēls Valdis. Viņš atgādināja, ka tēvs bijis Latvijas un Vecpiebalgas patriots, viņam dzīvē bija svarīgas tautas vērtības, to pārmantojamība.
Konkursa laureāta diplomu saņēma Dagnija Kupče par Krustpils villaini, vaivēniete Inta Ezerniece par izcili atdarināto Vaives priekšautu un sievas cepuri, taureniete Marianna Inča par nokomplektētu tautastērpu grupu, priekuliete Illa Lingarte par vecpiebaldzēnietes Benitas Zvejnieces darināto Piebalgas tautastērpu, kā arī meistari no citiem novadiem.
“Man ļoti gribējās tautastērpu, par to daudz domāju, un radās iespēja. Benita ir radiniece, tā tiku pie sava tautastērpa,” atklāj Illa, bet Benita uzsver, ka Illas saknes ir Vecpiebalgā.
Par iegūto laureāta godu pārsteigtas bija M.Inča un I.Ezerniece. “Te ir tik daudz skaistu, kvalitatīvu tērpu. Vaives sievas priekšauts un cepurīte ir ļoti sarežģīts, daudz laika veltīts. Tikai rokdarbnieces sapratīs, ko nozīmē uzlasīt katru diedziņu,” pastāsta I.Ezerniece un uzsver, ka D.Kupče pamudināja, pati neuzdrošinātos. Arī M.Inča atklāj, ka pašai nepietiktu drosmes piedalīties izstādē, jo tas viņas pirmais darinātais tērps.
“Vecpiebalgā bija svētki tautastērpam. Pēc pieciem gadiem noteikti tiksimies atkal. Pa šo laiku jāturpina mācīties, jārunā par tautastērpa vēsturi, attīstību, lai komplektā nebūtu dažādi kultūras slāņi un gadsimti,” atgādina A.Jansone.
Komentāri