Kaķu foto sociālajos medijos nav nekas neparasts, atliek tikai atzīmēt, ka kāda patīk, algoritms piedāvās vēl un vēl.
Bet ir iespēja priecāties par kaķu fotogrāfijām, neļaujoties algoritmu izsekošanai. Veselavas bibliotēkā līdz februāra beigām skatāma Normunda Kažoka fotoizstāde “Kaķi”. Pērnā gada nogalē tā bija Priekuļu kultūras namā.
Normunds Kažoks.
Normundu ar fotoaparātu esam raduši redzēt publiskos pasākumos, iemūžinot notiekošo. Šoreiz izstādei izvēlējies citādu tēmu, tāpēc nelielā, vieglā sarunā par kaķiem un fotografēšanu.
– Kā dzima ideja sarīkot šādu fotoizstādi?
-Tie, kuri apmeklē Priekuļu kultūras namu, būs pamanījuši, ka foajē bieži skatāmas fotoizstādes. Arī manējās. Reizēm, kad kādi tukšie brīži, man zvana un prasa, vai nevaru ko piedāvāt. Tad skatos, ko varu sadomāt. Uz valsts svētkiem uzlieku kaut ko no Zemessardzes ikdienas, uz Lieldienām – dabas skatus. Pēc kārtējā aicinājuma teicu, ka vienās kāzās, kamēr iekrita brīvs brīdis, pabildēju kaķus, kuri tur dzīvojās. Piedāvājumu atzina par labu esam, un tapa šī izstāde. Kā izrādījās, visiem patika, un nu jau nelielā izstāde uzsākusi pati savu ceļu.
– Tātad šie attēli nav tapuši ar ideju – būs izstāde?
– Nē, man bija laiks, kaķi tur tā jauki dzīvojās. Laiku īsinot, sāku dzīvniekus bildēt, sak, varbūt kādreiz kaut kur noder.
– Izstādei pietika ar kaķiem no vienas “foto sesijas”, nevajadzēja vēl piefotografēt?
– Nē, un to droši vien nebūtu arī darījis. Man ir sajūta, ja ir bildes no vairākām vietām, grūti dabūt vienotu vizuālo saderību pēc krāsas un stila. Tāpēc ņēmu no vienas sesijas, atlasīju labākās, piemērotākās, lai būtu līdzīgas tematiski, pēc skata.
Man svarīgi, lai būtu vienotā saderība, lai nav tā, ka katra fotogrāfija pilnīgi atšķirīgā krāsu gammā. Tāpēc arī katrai kaķu bildei pielikts foto ar ziediem vai citu elementu, kas iedod vajadzīgo toni, rada izstādes vienoto nokrāsu.
– Ja pārskatītu visu savu arhīvu, droši vien sanāktu ne viena vien izstāde.
– Droši vien tur varētu atrast daudzas tēmas. Esmu šo iespēju kādreiz arī izmantojis. Kad ir lūgums kaut ko atrast, parakņājos savos arhīvos. Svarīgi tikai atcerēties, kad ko esi bildējis un kur tas noglabāts (smejas). Kā saka, ar to vien, ka zini, ka šķūnīti metāla griežamās šķēres ir, nepietiek, vajag zināt, kur tās noliktas.
– Pašam mājās ir kaķis?
– Bija. Tas bija tik labs, ka sieva teica, citu neņemsim, jo tik labs noteikti vairs nebūs.
– Kaķus viegli fotografēt?
– Kas ir viegli, kas grūti? Kad kaķi sāc saprast, tad jau viegli. Ja mājās bijis tāds kaķis kā mums, tu jau saproti, zini, kas gaidāms, tad vieglāk, bet vienmēr jāpatur prātā, ka kaķis ir dzīvnieks, kurš dara to, ko pats grib. Tas ir gluži kā ar mazu bērnu, viņu nevari piespiest: tagad stāvi te, dari to. Pazīstot kaķus, var nojaust, ko tas varētu darīt, bet tad jāfotografē konkrētā brīdī, nevar gaidīt vai mēģināt atrast labāku vietu, no kurienes bildēt. Viņš vienkārši aizies prom.
– Varbūt šī neprognozējamība tieši laba, jo liek mirkļus tiešām ķert?
– Iespējams, bet, kad fotografēju, par to nedomāju. Ja jāuzņem stikla pudele, tad gan jādomā, kā to labāk izdarīt, lai gaisma nepareizi neatspīd. Bildējot kaķus, vienkārši ļaujos procesam.
– Normunda Kažoka fotogrāfijas bieži rotā Priekuļu kultūras nama foajē. Nav taču vienmēr tikai no tā, kas ir arhīvā, bijušas arī speciāli radītas fotoizstādes?
– Ir, ir. Pirms dažiem gadiem arī bija piedāvājums par fotoizstādi, tad nolēmu, ka varētu sadomāt ko īpašu. Biju lasījis par Autīnes pilskalnu un nolēmu izveidot projektu “Meklējot Autīnes pilskalnu”. Tad speciāli gāju gar Raunas upi, Vaives upi, citur, bildējot gan lielos dabas skatus, gan elementus, sīkumus. Arī tā ir bijis, arī tas ir interesanti un aizraujoši. Tādi projekti liek vairāk piedomāt, kas varētu derēt, kā tas izskatīsies kopējā izstādē.
Bija arī projekts “Dabas svētvietas”, tas vispār bija aizraujoši, ņemot vēra visādas dīvainības, kas notika, kad bildēju šīs svētvietas. Neticamas, liekas, tā nevar būt, bet – bija. Arī tas paliek atmiņā.
– Ja jāizvēlas, ko labāk fotografēt - cilvēkus, dabu, pasākumus?
– Cilvēkus! Bildējot dabu, svarīgi saprast, no kuras puses tā labāk izskatās, un vēl svarīgāk, lai nav tas, kas jau redzēts. Lai nav simts vienādo saulrietu, kas droši vien katram ir fotoaparātā vai telefonā. Ja to vajag vienkārši tehniski nobildēt, tad, lūdzu, bet, ja gribas ko citādu, atšķirīgu, jāpieiet nopietni. Cilvēku nevar pārsteigt ar Cēsu viduslaiku pilsdrupām, ko bildējuši visi un no visiem iespējamiem rakursiem.
– Man liekas, ka to, ko redzi dabā, kas tajā brīdī pārsteidz -vai miglas īpašais pieskāriens, sniega mirdzums, citas lietas, kas liek aizrauties elpai, – attēlā nekad nenoķersi.
– Tā ir, arī kalnus nekad nevarēs nobildēt. Fotogrāfijā nebūs to emociju, ko tie dod dabā. Būs tikai ainava, un viss.
– Cilvēku fotografēšana pasākumos ļauj fiksēt dabiskas emocijas?
– Jā, bet jāskatās, vai bildē viņš nav kādā neveiklā pozā. Jāņem vērā arī daudzas citas nianses, bet – jā, tur emocijas atveras pavisam citādāk, it īpaši, ja viņš nepamana, ka fotografēju. Tiklīdz cilvēks ierauga, ka viņu fotografē, uzreiz izmainās, sāk pozēt vai vispār apstājas savā darbībā, kustībā. Tāpēc noder pieredze, kas gūta, fotografējot neskaitāmus pasākumus, kad var jau prognozēt, kad sanāk bilde, kad nogaidīt.
– Te laikam ir tās atsauces uz kaķiem, kur jāapstādina mirklis. Ar cilvēkiem vienkāršāk?
– Kā saka, ja nebūs šis cilvēks, būs cits, jo pasākumos jau viņu netrūkst. Ar dzīvniekiem tā nevar. Ja tas bebrs pie upes ir, viņš jābildē uzreiz, jo pēc sekundes tur neviena vairs nebūs. Varēsi stundām sēdēt un neko nesagaidīt. Fotografējot dzīvniekus, katrs mirklis ir vienreizējs!
Komentāri