Novembra beigās Zaubē noslēdzās nodarbību cikls “Kā audzināt laimīgu bērnu”, kuru ik nedēļu apmeklēja vairāk nekā desmit pagasta māmiņas, kuras audzina pirmsskolas vecuma bērnus. Tas tika organizēts ar Amatas novada pašvaldības finansiālu atbalstu. “Druva” devās uz Zaubi, lai aprunātos ar dažām no māmiņām, kuras dzīvo Zaubē, audzina mazuļus un nākotni saviem bērniem saista ar pagastu un novadu.
Lai izaug par patriotiem
Elīna Zvaigzne ir divu dēlu mamma, viņa Zaubē ir ieprecējusies. Elīna ir siguldiete, kura jau piecus gadus Zaubi sauc par mājām. Elīna stāsta, ka māmiņas no Zaubes pagasta desmit pirmdienu vakarus tikās ar divām pasniedzējām no Cēsīm. Pasniedzējas un māmiņas dalījās pieredzē par bērnu fizisko, emocionālo un vispārējo attīstību, kā to veicināt no dzimšanas brīža līdz pat skolas gaitu sākšanai. Runāja par mīlestību un disciplīnu, par atbildību un uzticēšanos.
“Nodarbībās ieguvām noderīgu informāciju ikdienas problēmu risināšanai. Patika padomi, stāsti un arī tas, ka bija iespēja sanākt kopā, iepazīties tuvāk un pat padalīties pieredzē. Es dzīvoju meža vidū, tādēļ ikdienā nav daudz iespēju satikties ar vienaudzēm vai citām jaunajām māmiņām,” stāsta Elīna un bilst, ka viņas dēli ir četrus un divus gadus veci.
“Ar otro puiku jūtos citādi, ir pieredze. Tik daudz neuztraucos, kā audzinot pirmo dēliņu. Toreiz biju tikko atnākusi dzīvot uz Zaubi, vīrs bija darbā, un es mājās biju viena. Toreiz bija daudz grūtāk nekā tagad,” atzīst Elīna.
Vaicāta par dzīvi laukos, viņa bilst, ka tā ir lieliska iespēja audzināt bērnus. “Varu, protams, prātot, ka pilsētā ir daudz vairāk iespēju. Dažādu pulciņu, nodarbību. Taču to visu varbūt tik daudz nemaz nevajag. Arī Zaubē ir iespēja bērniem spēlēt florbolu, dejot vai doties uz Nītaures Mūzikas skolu. Drīzāk novērtēju to, ka bērni aug klusā un dabai draudzīgā vidē. Bērnudārzā un skolā nav pārlieku lielu kolektīvu, un arī audzinātājām, skolotājām ir individuālāka pieeja bērniem,” vērtē divu bērnu māmiņa. Elīna bilst, ka vienīgā problēma ir tā, ka vecākiem laukos trūkst darba.
“Esmu tulks, pieļauju, ka, izmantojot interneta iespējas, varētu strādāt arī no laukiem. Taču citādi man Zaubē nav iespējas sameklēt darbu. Arī vīrs ik dienas brauc uz Rīgu, tur ir viņa darbavieta tāpat kā daudziem citiem zaubēniešiem,” stāsta Elīna.
Runājot par atšķirīgo viņas bērnībā un pašas bērniem, Elīna teic, ka gan viņai, gan viņas mazajiem puikām patīk lasīt grāmatas. Tāpat viņa cenšas bērniem datoru pasauli tik ātri neparādīt, bet rada citas iespējas atpūsties un izklaidēties.
“Mūsdienās bērni ir citādi nekā laikā, kad augu es. Viņi ir daudz atvērtāki, ir daudz vairāk iespēju. Bērniem daudz vairāk jāpadara, jāizmēģina, jāsaprot,” norāda Elīna un saka, ka nereti arī vecākiem nav tik daudz laika saviem bērniem, jo vecāki tiecas pēc naudas un labākas dzīves.
“Es ļoti vēlētos, lai dēli izaug par patriotiem, arī pret vietu, kur dzimuši un auguši. Vēlētos, lai viņos tiek ieaudzināta mīlestība pret darbu. Taču nekad negribētu, lai viņi dzītos pēc naudas. Dzīvē ir citas vērtības,” saka Elīna.
Grib ko savu
Kamēr Sarmīte Mellēna lielāko dienas daļu pavada mājās ar savu trešo, vismazāko, atvasīti, viņa plāno, ko nākotnē varētu darīt, lai kopā ar vīru varētu strādāt sev un savai ģimenei. “Zaubē viss pamazām attīstās. Mums ir lieliski ceļi. Atrodamies simts kilometru no Rīgas, ir sakārtota infrastruktūra. Mūsu bērni tepat iet bērnudārzā un skolā, un viss, kas jāizdara vecākiem, jāizdomā, ko darīt, lai nopelnītu naudu. Es, kamēr esmu mājās ar mazo meitiņu, pasniedzu arī aerobikas nodarbības pagasta sievietēm. Plānoju, ko un kā darīt nākotnē. Pagaidām vīrs brauc darbā uz Rīgu, taču mūs dīda doma par vēl kādu papildu nodarbošanos,” saka Sarmīte un teic, ka Zaubē ir ienācēja.
* MAMMA UZ PILNU SLODZI. Sarmīte Mellēna visvairāk laika velta mazajai Rūtiņai un teic, ka arī abi vecākie bērni – Ancīte un Edžus – lolo mazāko.
Runājot par dzīvi laukos un to, ko nozīmē būt trīs bērnu mammai, Sarmīte atzīst, ka laukos audzināt bērnus ir krietni vieglāk.
“Pilsētā bērniem ir lielākas prasības, saspringtāks ritms un arī pati dzīve ir dārgāka. Es laukos šādā kuplā ģimenē jūtos labi. Kā būtu pilsētā, nezinu,” saka trīs bērnu mamma, kura patlaban visvairāk laika velta septiņus mēnešus vecajai meitiņai Rūtiņai.
“Būt mammai trešajam bērniņam arī ir citādi. Nav vairs tik daudz satraucošu un nesaprotamu jautājumu kā tad, kad audzina pirmo bērniņu. Turklāt dzīvojam kopā ar vīra vecākiem, kas ir mūsu atbalsts,” atzīst Sarmīte.
Vērtējot dzīvi pagastā, viņa bilst, ka ļoti būtiski, lai būtu bērnudārzs un skola. Tas piesaista jaunās ģimenes. Turklāt šis ir laiks, kad Zaubē īpašumus iegādājas rīdzinieki. Arī jaunās vietējo iedzīvotāju ģimenes nereti turpina dzīvi pagastā.
“Man prieks, ka pagastā tiek organizēti dažādi pasākumi. Arī šāds māmiņu seminārs. Tas vieno cilvēkus, turklāt tā ir iespēja iziet no mājas un kaut ko jaunu iemācīties. Tādēļ arī pati labprāt vadu aerobikas nodarbības. Man ļoti patīk, ka varu nedaudz izrauties no mājas pienākumiem,” smaidot saka aktīvā zaubēniete un teic, ka, lai arvien aktīvākas kļūst jaunās ģimenes. “Jādarbojas pašiem, nevajag gaidīt, ka kāds cits izdarīs. Tad arī mums labāk ies,” saka māmiņa.
Bauda dzīvi laukos
Rasa Zeimula ir dzimusi zaubēniete. Beigusi skolu Zaubē, vēlāk dzīvojusi Rīgā, taču nav kļuvusi par pilsētas meiteni. Rasa smaidot teic, ka uz Zaubi atnākusi atpakaļ tādēļ, ka izvēlējās ģimeni veidot kopā ar vietējo puisi, kuram nebija prātā dzīve pilsētā.
* DZĪVOT SASKAŅĀ AR SEVI. Tā saka zaubēniete Rasa Zeimula, laimīga mamma un sieva. Viņa bilst, ka dzīve Amatas novadā ir lieliska un arī pagasts pamazām attīstās.
“Strādāju Nītaures dzirnavās par projektu vadītāju. Vīrs ir uzņēmējs. Esam apmierināti un laimīgi ar dzīvi laukos. Vīrs nespētu dzīvot Rīgā. Viņa darbs ir saistīts ar mežiem, hobijs ir medības. Turklāt abi redzam, ka mūsu pusotru gadu vecajam dēliņam Tomam nespējam neko labāku piedāvāt. Viņš dzīvo tīrā un drošā vidē,” saka Rasa. Viņa bilst, ka laukos cilvēku garīgi un fiziski uzlādē mežs. To viņa ļoti novērtē.
“Kādreiz braucu mājās no darba pēc stresa pilnas dienas un jūtu, ka nevēlos negatīvās emocijas aiznest mājiniekiem, apstājos kaut kur mežmalā, kādu brīdi izstaigājos un tad jau pavisam citā noskaņā dodos mājās. Tāpat arī vīrs teic, ka mežs viņu uzlādē. Priecājos, ka mani abi ģimenes vīrieši nereti dodas uz mežu barot zvērus,” stāsta Rasa un neslēpj, ka visvairāk viņu skumdina tas, ka valstī netiek novērtētas ģimenes. Valsts atbalsts ģimenēm un bērniem ir niecīgs. Tāpat viņa nesaprot, kā var tikt nenovērtēti pedagogi, kas visu mūžu velta laiku un spēkus darbam ar bērniem.
“Pieļauju, ka arī mans dēls izaugs par kārtīgu cilvēku, kurš novērtēs dzīvi laukos. Turklāt te ir iespēja dzīvot labi. Pašiem ir jābūt uzņēmīgiem. Bieži nākas dzirdēt, ka laukos nav darba, bet kādreiz ar vīru runājam, ka nav jau strādātāju. Dīvaini, bet trūkst laukos cilvēku, kas varētu un gribētu strādāt. Drīzāk domāju, ka ģimenēm laukos pašām jādomā, kā piemājas saimniecībā vai nelielā ģimenes uzņēmumā nopelnīt sev iztikšanu,” prāto Rasa.
Komentāri