Janvāra dienā, kad “Druva” publicēja avīzes pusgada un ilgāka laika abonētājiem rīkotās loterijas laimētāju vārdu, cēsnieci Daci Puriņu darba vietā pārsteidza dīvains zvans. “Zvanīja viena no kolēģēm un teica: “Tev rītdien jāuzstājas!”,” satiekoties ar mums, redakcijas darbiniekiem, pie savas darbavietas – Cēsu Pilsētas vidusskolas – vispirms saka skolotāja Dace Puriņa. Viņa ir 2016.gada “Druvas” loterijas lielākā laimesta saņēmēja. “Klausījos, ko man nopietni saka, aizdomāju – kāpēc gan man būtu kolēģiem jāuzstājas? Vārda diena man janvārī nav, citu svētku arī vēl nav. Nojautusi manu apmulsumu, zvanītāja tālāk vaicāja: “Tu šodienas “Druvu” vēl neesi lasījusi?” Tad es domāju, ka izjokošana turpinās, jo avīzi mēdzu izlasīt tikai vakaros, man pat prātā nenāca, ka tajā varētu būt kas rakstīts par svinēšanu. Kā aizgāju mājās un atvēru avīzi, tā ieraudzīju savu vārdu starp laimētājiem.”
Tā kā Dace Puriņa ir vidusskolas direktores vietniece darbam ar jaunākajām klasēm, tad mēs, žurnālisti, viņai ne reizi vien vaicājuši un pedagoģe sniegusi komentārus par izglītības tēmām. Tā arī “Druvā” radās pieņēmums, ka televizora laimētāja varētu strādāt skolā. Tam apstiprinoties telefona sarunā ar Daci, redakcijā nolēmām laimestu – jaunākās paaudzes televizoru – nogādāt darba dienās visai aizņemtajai pedagoģei, viņu tikai īsu brīdi atraujot no darba.
Ieraugot skolas pagalmā no mašīnas izkāpjam ne tikai žurnālistus, bet arī avīzes redaktori Andru Gaņģi, kura izlozes dienā no groza ar 1902 numurētām lapiņām – tik daudz abonementu piedalījās loterijā – izvilka Dacei lielo laimestu, cēsniece vaicāja, vai drīkst pie veiksmes nesējas elkoņa mazliet pieturēties. Tā negadoties bieži, ka loterijas dalībnieks var uzzināt par cilvēku, kurš izvilcis laimīgo lozi.
“Es ceru, ka tikpat veiksmīgi, cik, pateicoties jums, šis gads man ir iesācies, tas arī turpināsies!” priekā staroja cēsniece, piebilstot: “Cik gan daudz neesmu lasījusi “Druvas” loterijās laimētāju vārdus! Esmu redzējusi, ka tam un tam lasītājam ir laimējies, bet man nekā! Šoreiz laime uzsmaidīja man.”
Pārliekot televizoru savā mašīnā, Dace Puriņa žurnālistiem uzsvēra, ka tas derēs sestdienām un svētdienām. Ikdienā no masu medijiem viņa priekšroku dodot vietējai avīzei. “”Druva” ir pats pirmais, ko apskatos, pārnākusi no darba. Tikai tad, kad palasīts, sāku mājās ko citu darīt. Zinu, ka cilvēki jaunumus tagad mēdz lasīt arī internetā, bet to, ko “Druva” raksta par kādreizējo Cēsu rajonu, to vis neuzzināsi citur. Ja es “Druvu” nepasūtītu, tad jau vispār neko nezinātu, kas notiek Cēsīs un tuvākā apkārtnē!”
Esot cēsniecei, Dacei ir svarīgi neko par šo pusi nepalaist garām. Vietējais laikraksts skolotājai arī pastāstot, kā pedagogiem un viņu audzēkņiem iet citās skolās. Citi mēdz avīzi pirkt veikalā. “Jā, veikals arī man ir pa ceļam uz mājām, taču tas man neder – varu par pirkšanu aizmirst,” saka pedagoģe.
Lasītāja ir pārliecināta, ka katram jādara savs darbs. Pastniekam – atnest jaunākās ziņas līdz pasta kastei un lasītājam tās saņemt. “”Druva” ir tā avīze, kurā izlasu visus virsrakstus un tad izlemju, kuras tēmas man interesēs visvairāk,” tā Dace Puriņa.
Komentāri