Maija sākumā Amatas novada pašvaldība aicināja ikvienu novada iedzīvotāju paraudzīties apkārt un ieteikt apbalvošanai līdzcilvēkus, kuri būtu pelnījuši īpašu paldies. Vasaras noskaņā noslēdzās kandidātu pieteikšana un tika iesniegts vairāk nekā 100 anketu, katrā nominācijā veidojot nopietnu konkurenci. Arī Amatas pagastā netrūkst cilvēku, kurus ieteikuši kaimiņi, draugi, kolēģi vai vienkārši novadnieki, kuri redz un saprot, ka līdzās ir cilvēki, kas saimnieko un strādā varbūt nedaudz vairāk un atbildīgāk nekā citi.
Zāģeru dzirnavu saimnieks Agris Gludiņš ieteikts nominācijai “Atraktīvākais pilsētnieks laukos”. Viņš gan stāsta, ka jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo un strādā laukos, tādēļ sevi par pilsētnieku nemaz neuzskata. Tāpat viņš bilst, ka tieši laukos jūtas vislabāk un ir atradis savu vietu.
“Savulaik iegādājos Zāģeru dzirnavas, un esmu šo vidi radījis tādu, kādu to jutu. Jā, te ir skaists, sakopts. Audzējam arī aitas un uzņemam tūristus – atpūtniekus. Pagaidām jāteic, ka lauki varbūt ļoti neattīstās, bet domāju, viss notiks. Esmu mainījis domas un uzskatu, ka jauniešiem jāaizbrauc arī prom pasaulē, kaut kas vairāk jāredz, jāsaprot, jāapgūst, bet tad gan vajag atgriezties un uzkrāto bagātību ieguldīt Latvijā. Domāju, būs cilvēki, kas dzīvos un saimniekos laukos. Bet dzīves skola ir jāiziet! Tāpat ceru, ka nākotnē arvien vairāk būs mazo zemnieku saimniecību. Tiešām, man ne visai patīk “lielie”. Nedomāju, ka viņi vienmēr ir draudzīgi laukiem,” prāto Agris un bilst, ka laukos ir daudz rīdzinieku- atpūtnieku, kurus par lauciniekiem nevar uzskatīt.
Vedot ar traktorīti šķūnī siena ruļļus un baudot skaisto dienu, Agris bilst, ka lauki ir viņa aicinājums. Uz Rīgu atpakaļ vairs negribētu. “Visu, ko daru, daru ar prieku! Nesūdzos, ka ir grūti, smagi vai netīri. Man patīk. Nākotnē redzu perspektīvas tūrismam. Man netrūkst ideju, kā saimniekot un ko darīt,” bilst Zāģeru dzirnavu saimnieks.
Prot pļaut zāli ar izkapti
* ĪSTĀ VIETA. Guntis Grīnbergs atgriezies Amatas pagastā un saimnieko vectēva mājās.
Guntis Grīnbergs pirms vairākiem gadiem no Rīgas pārcēlās uz dzīvi vectēva mājās “Zipi”. Viņš iesaistās pagasta dzīvē, spēlē vietējā amatierteātrī un arī ir ieteikts nominācijā “Atraktīvākais pilsētnieks laukos”.
Vaicāts, ar ko savulaik Rīgā nodarbojies, Guntis teic – ja uzzināšu, noģībšu. Viņa darba mūžs komentārus neprasa. Guntis pēc profesijas ir būvinženieris, ar viņa līdzdalību Rīgā tapusi liela daļa mikrorajonu un dažādu zināmu ēku. Arī Salu un Vanšu tilts tapis ar Gunta Grīnberga tiešu piedalīšanos. Vadījis Rīgā dažādas pārvaldes un iestādes, bijis vietnieks dažādos laikos dažādiem vadītājiem, savulaik pat Alfrēdam Rubikam. Patiesi jāteic, ka Gunta CV ir visai iespaidīgs, lai neteiktu vairāk. Pēdējā darbavieta bijusi SIA “Rīgas pilsētbūvnieks”, kur bijis ģenerāldirektors. Pirms tam strādājis par izpilddirektoru Rīgas domes Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijā. No 1995. gada līdz 1997. gadam Guntis Grīnbergs bijis Valsts vienotās informātikas un sakaru centra direktors. Bijis direktora vietnieks Latvijas Republikas Valsts kancelejā, Jūrmalas pilsētas izpildkomitejas (pēc reorganizācijas – valdes) priekšsēdētāja pirmais vietnieks, pilsētas municipāldirektors, kura pārziņā bija visi komunālās saimniecības, transporta, sabiedriskās kārtības un citi jautājumi.
Pēdējos gados no aktīvās darba dzīves Rīgā aizgājis un bauda lauku idilli. Kaut gan grūti to saukt par baudīšanu, drīzāk dzīvo un saimnieko. Guntis bilst, ka pats pļauj zāli, turklāt ar īstenu izkapti, izcērt krūmus, kopā ar sievu audzē ap 60 aitām, apsaimnieko zivju dīķus, bišu dravu un ko tik vēl nedara. Darba esot pilnas rokas, un viņam tas ejot pie sirds.
“Vēl man patīk darboties vietējā amatierteātrī, kultūras namā Ģikšos ļaujos aktiera lomai. Man patīk, lai gan visas lomas ļoti pie sirds neiet. Bet dzīve laukos ir fantastiska. Tuvums ar dabu – to novērtēju. Bēdājos gan, ka laukos trūkst cilvēku. Skolās nav bērnu, tās apvieno. Tā ir liela traģēdija. Man pašam ir bērni, mazbērni, un redzu, ka viņi te atbrauc kā uz plezīru. Īstu interesi par saimniekošanu laukos nesaskatu. Nezinu, kāda būs lauku nākotne. Reizēm domāju – traki, ka cilvēki laukos aizraujas ar alkoholu. Tādi man šeit nereti ir palīgi,” saka Guntis un priecājas par saulaino atvasaras dienu. Viņš novēl, kaut būtu ģimenes, kuras vēlas laukos dzīvot un saimniekot. Un nebaidīties no darba, jo laukos ir daudz, ko darīt.
Komentāri