Cēsu klīnikas Bērnu nodaļa spēj nodrošināt vismaz 15 gultasvietas mazajiem pacientiem, kuriem nepieciešama stacionāra ārstēšanās, taču iedzīvotāju interese pieaugusi tieši par ambulatoriem pakalpojumiem, tostarp bērnu ārstu jeb pediatru pieejamību. Cēsu klīnikas galvenā ārste Anda Skrastiņa stāsta: “Cēsīs ģimenes ārstu netrūkst, taču vairums no viņiem jūtas nedroši darbā ar mazākajiem pacientiem, tāpēc turpmāk Cēsu klīnikā katru dienu noteiktos laikos ambulatori būs pieejams arī bērnu ārsts. Turklāt ar janvāri mūsu klīnikas pediatru pulku papildinājusi rezidente pediatrijā Inga Strazda. Tā ir īpaši laba ziņa tiem pacientiem, kuri līdz šim interesējušies, ko darīt un kurp vērsties, ja ārstējošais ģimenes ārsts – pediatrs beidz savu ārsta praksi.”
A.Skrastiņa piebilst, ka bērnu nodaļā strādājošie speciālisti ir ar plašāku redzējumu un lielāku diagnostisko pieredzi, tāpēc viņi trāpīgāk spēj noteikt slimību cēloņus un ārstēšanu tieši mazākajiem pacientiem.
Pavisam Cēsu klīnikas Bērnu nodaļā strādā trīs pediatri, dakteres Inga Strazda, Sandra Kide un Inga Ezeriņa. Uzzinājām, ka vecāki pie nodaļu ārstiem vēršas dažādos jautājumos. I. Strazda saka: “Pieredze rāda, ka rindu nav un apmeklētāju skaits ir neliels. Jāpiebilst, ka šim apmeklējumam nav nepieciešams ārsta nosūtījums. Vecāki brīvi var piezvanīt uz reģistratūru, noskaidrot, kurā laikā pediatrs pieņem, tad reģistratūrā paņemt vai noformēt kartīti un tālāk jau doties uz norādīto kabinetu. Pēc izmeklējuma, ja nepieciešams, vecāks ar ārstu vienojas par atkārtotu vizīti un, savstarpēji sarunājot, kurā dienā vai laikā abiem tikšanās būtu piemērotāka, atkal tikties. Te darbojas “dzīvās” rindas princips, tātad iepriekšēja pieraksta nav.”
Bērnu nodaļas pediatres piekrīt, ka ne visi bērnu vecāki jūtas droši, ja ģimenes ārsti nav pediatri, jo bērns tomēr nav pieaugušā cilvēka kopija, tikai uz pusi mazāka.
Tāpat vērts uzsvērt, ka bērniem arī iespējams ambulatori apmeklēt fizikālo terapiju un valsts apmaksātas masāžas procedūras, turklāt pastāv dienas stacionārs, kas nozīmē, ka bērns pa dienu saņem viņam nozīmēto ārstēšanu, bet nakti pavada mājās.
Arī vasaras brīvlaiks vairs nav aiz kalniem, un tas ir laiks, kad radiniekiem nākas pieskatīt bērnus, kamēr vecāki strādā, dodas atvaļinājumā vai tālākā komandējumā. Te bērnu nodaļas pediatres aicina ģimenēm būt tālredzīgām un ielūkoties likumdošanā, lai izvairītos no nepatīkamām situācijām un saņemtu plānotos ārstniecības pakalpojumus īstajā laikā un vietā. Mediķi aicina vecākus jau laikus parūpēties par savu un bērna personu apliecinošu dokumentu klātesamību. Vecākiem sava radniecība ar bērnu ir jāpierāda, savukārt, ja nepilngadīgu personu pavada vecmāmiņa, viņai jābūt gatavai uzrādīt notariāli apstiprinātu pilnvaru pārstāvēt bērna likumiskās tiesības un intereses. “Vienīgi tad, ja visas formalitātes ir sakārtotas, mēs droši varam bērnu izmeklēt un, ja nepieciešams, stacionēt,” piebilst I. Strazda, bet S. Kide turpina: “Izņēmuma gadījums ir tad, ja bērnam nepieciešama neatliekamā palīdzība un viņš atrodas smagā stāvoklī, tad mediķi izvērtēs situāciju un palīdzēs. Pat ja bērnu uz slimnīcu ar lauztu kāju, pārsistu uzaci vai smagāku traumu atvedīs kaimiņš vai kāds cits cilvēks, neatliekamie medicīnas pakalpojumi tiks nodrošināti.”
Ja attiecīgajā brīdī nepieciešamo dokumentu nav, pacients tiks piereģistrēts, pamatojoties uz pacienta un viņa pavadošās personas mutiski sniegto informāciju. Taču atkāpes nav pieļaujamas uz plānveida ārstniecības un aprūpes pakalpojumiem, piemēram, operācijām, izmeklējumiem un ārsta konsultācijām, informē Veselības ministrijas preses sekretārs Oskars Šneiders.
Ja vecmāmiņa aizvedīs mazbērnu pie ģimenes ārsta, kurš ģimeni labi pazīst, visticamāk, pilnvaru viņš neprasīs, taču nevajadzētu dusmoties, ja ārsts šādu pilnvaru tomēr lūgs uzrādīt. Ārstniecības personai ir tādas tiesības, un tas pat ir viņas pienākums, turpretī, ja persona nevar pierādīt savas pilnvaras pārstāvēt bērna intereses, mediķis konsultāciju vai ārstēšanu var arī atteikt.
Šķietami smieklīgi samākslota situācija, vai tiešām omīte nevar aizvest mazbērnu pie ārsta? Taču prakse pierādījusi, ka vecvecāku viedoklis par bērna veselības stāvokli un ārstēšanu ļoti atšķiras no vecāku viedokļa. Gadās, ka māte nemaz nav informēta par to, ka omīte ir izdomājusi bērnu vest pie ārsta, jo viņai liekas, ka bērnam kaut kas kaiš. Tā O. Šneiders vērš uzmanību uz to, ka ne vienmēr vienas ģimenes locekļu vidū valda vienprātība un saskaņa. Ārsts to nevar zināt. Tāpēc, lai ārstniecības iestāde varētu aizsargāt savus darbiniekus un juridiski korekti norādīt, kāpēc pieņemtais lēmums par ārstēšanu ir bijis tieši tāds, nevis citāds, ir svarīgi, ka to pieņem pilnvarota persona.
Komentāri