Dzīve aizskrien kā vilciens

Kad uz Valmieras vai Cēsu pusi aizbrauc vilciens, Pēteris Šķesteris ieklausās. Vagonu dunoņa raisa atmiņas,
atgādina dzelzceļnieka mūžu. “Tēvs un māte, arī dvīņumāsa strādāja uz dzelzceļa tepat Lodes stacijā,” stāsta liepēnietis un atzīst, ka, lai gan jau 95 gadi, nebūt nedomā, ka mūžs būtu galā. Dzīvē daudz kas piedzīvots, bet Pēteris uzsver, ka Dieviņš viņu vienmēr pasargājis un tagad var dzīvot un darīt to, kas patīk un cik spēks ļauj.

Pēc Liepas skolas Pēteris aizbrauca uz Siguldu, tur strādāja veikalā. Kad sākās karš, puisim bija 18 gadi. Kad vācieši ienāca, kopā ar darbabiedriem devās uz Turaidu pie pazīstamiem, jo Siguldā kļuva bīstami. “Gājām pār tiltu, jau bija saliktas mucas ar pulveri. Vēlāk dzirdējām milzu troksni, tilts uzgāja gaisā,” atceras Pēteris. Pēc pāris dienām gribējis tikt Siguldā, zinājis, kur Gauja seklāka, peldējis pāri. Krastā sēdējis krievu karavīrs un rādījis, lai peld atpakaļ, Pēteris savukārt rādījis, ka dodas meklēt ēst. Tā viņš ticis līdz Siguldas pilij, kur jau bija vāciešu iesaukšanas punkts. Liktenis pavēra ceļu uz karu. Visu mūžu Pēterim atmiņā kāda veca vīra teiktais: “Lai būtu laba dzīve, nedariet ļaunu un nenogaliniet!” Tā arī bijis, karā Pēteris netika šāvis uz cilvēkiem. Viņš bija šoferis. Kara ceļi aizveda līdz Dānijas robežai, tad atpakaļ uz Latviju. Vācieši jau atkāpās Saulkrastu pusē, Pēteris un vēl trīs palīgi ar mašīnu veda zenītartilērijas munīciju. “Dzirdēju, ka jau šauj, divi puiši stāvēja kā izlūki un vēroja debesis. Tad sāka krist bumbas. Kad sprādziens atskanēja pavisam tuvu, izlēcu no mašīnas, tāpat darīja arī blakus sēdētājs, es ieskrēju mežā, viņš palika grāvī. Mežā bija vācieši, es nemācēju vāciski, kad sprādzieni pieklusa, rādīju ar rokām, ka gribu iet uz savu mašīnu, vismaz redzēt, kas noticis, kur palikuši palīgi. Viņi mani nelaida, iedeva konjaku, lai nomierinos. Bumba bija trāpījusi mašīnai, kas ar pārējiem notika, nezinu, domāju, viņi gāja bojā,” notikumu karā pastāsta Pēteris un pasmaidot piebilst: “Tad man iedeva kāpurķēžu traktoru, lai vedu munīciju.” Karš mētāja no vienas vietas uz citu, tā beigas Pēteris sagaidīja Kurze­mes katlā. Kā daudziem tālākais ceļš veda uz Krieviju. Tur, Tulā, bija jāstrādā ogļu šahtā. “Dzīvo­jām barakās, kas ieraktas zemē, vidū bija krāsns. Vēlāk liellaivās lādējām kravas. Ar lāpstu ogles, smiltis. Varējām arī iet uz pilsētu. Tad jau bija brīvība galvā, bet teica, ka tik ātri gan mājās netiksim, jāstrādā, ” bilst Pēteris. Tēvs, kā jau dzelzceļnieks, kuram biļete nav jāpērk, atbrauca ciemos pie dēla, atveda mammas adītus cimdus, zeķes, pārtiku. Kādudien Pēteris nokļuva stacijā, tad bija tikai viena doma – tikt mājās. Iekļuva vilcienā, un biļetes vietā noderēja mammas cimdi un zeķes. Kādu gabalu nācās braukt arī uz vagona jumta. “Auksts bija, februāris,” atceres sirmais vīrs un piebilst, ka ceļā bija jāpavada vien dažas dienas. Tā Pēteris nokļuva Rēzeknē, mugurā balts vatenis, uzreiz bija redzams, ka gūsteknis. Viņu aizveda uz milicijas iecirkni, nopratināja. “Izstāstīju visu dzīvi, tad viens milicis noteica: “Viņš nemelo, lai brauc mājās.” Atgriezos pie sencīšiem. Stacijas ēka, kur dzīvojām, bija sabombardēta, arī šķūnis. Vecāki un māsa dzīvoja “Penderos”. Tēvs iedeva savas drēbes, dzīvoju pie vecākiem. Laiks atkal kļuva bailīgs, tēvs teica, ka man jādodas prom. Uz kādu laiku aizbraucu, sāku strādāt uz dzelzceļa. Vecākie dzelzceļnieki mani pieņēma,” dzīves līkločus atceras Pēteris. Viņš labi atminas 1949. gada 25. martu, kad Lodes stacija bija cilvēku pilna un cilvēkus turpināja vest klāt. Uz 4.ceļa stāvēja garš sastāvs. “To skatu nevar aizmirst,” klusi nosaka liepēnietis.

Māsa Pēteri iepazīstināja ar draudzeni Mildu, un viņi apprecējās, abi strādāja uz dzelzceļa. Kādu laiku Pēteris pastrādāja Vangažos, Siguldā. Dzīve metusi dažādus kūleņus, Pēteris vēl divreiz apprecējās, bet atgriezās pie Mildas dzimtajā pusē. Viņa jau aizsaulē, Pēteris tagad dzīvo pie dēla Alda. Bieži ciemojas pie meitas Aijas Taurenē. Vecumdie­nu prieks ir divi mazbērni un trīs mazmazbērni. “Te ir labi. Tepat netālu 102.kilometra būdiņa, kur dzīvojām un strādājām. Dzirdu, kā vilcieni brauc,” dzelzceļnieka mūža gadi atmiņās aizskrien garām. To, ka Pēteris Šķesteris bijis vācu armijā, viņam atgādināja visu mūžu. Vairākkārt nācās izstāstīt dzīvesstāstu, kara notikumus. “Manā pārziņā bija arī dzelzceļš pār Raunas upes tiltu. Naktīs bija jāiet pārbaudīt, vai sliedes kārtībā. Tilta priekšnieks reiz kliedza: “Tu esi fašists, ej apkārt, nedrīksti iet pār tiltu.” Bet man bija jāpārbauda sliedes, tas bija darbs. Reiz naktī gāju, skatos, sliedes savienojuma vietā noslīdējušas, no vilcienu svara pārlūzušas. Dzirdēju, jau nāk vilciens, skrēju pretī, apturēju. Ja nebūtu pamanījis, notiktu avārija,” pastāsta dzelzceļnieks un atzīst, ka dzelz­ceļnieki ir īpaši cilvēki – viņi nevar nebūt uzticīgi savam darbam un arī viņiem uzticas. Pēterim atmiņā, kā kāda mašīna neizņēmusi līkumu pie pārbrauktuves un tieši uz sliedēm apgāzusies, vilciens to aizstūmis lielu gabalu uz priekšu.

“Dzīve pagājusi bailēs. Arī darbs tāds bija. Naktī tumsā eju, krūmos kaut kas čaukst, apstājos, klusums, eju tālāk, atkal čaukst. Zvēri staigāja, bet es baidījos. Visādi laiki un notikumi bijuši,” saka Pēteris un pastāsta, kā dzelz­ceļnieki sarīkojuši neaizmirstamu ballīti Liepas Ellītē.

Pētera aizraušanās visu mūžu bija medības. Liepas puses meži izstaigāti, katra taka zināma, arī zaķu, stirnu un mežacūku iecienītākās vietas. “Man patīk būt mežā. Te arī tas apkārt, varu ieiet. Un vilciens dzirdams,” saka Pēte­ris Šķesteris un ieklausās klusumā, varbūt tuvojas vilciens.