Savējie ir līdzās

“Taurenieši ir darbīgi, un visi savējie. Zinām, kam kurā brīdī palūgt palīdzību. Un laukos jau citādi nevar būt,” saka Inita Greizāne un atceras, kā agrāk šķitis, ka Taurene ir liela, jo dzimtā māja Rāmuļos bija nomaļus, uz Vaives un Skujenes pagastu robežas.

“Esmu Taurenes daļa, kopā esam viens vesels. Te dzīvoju, strādāju, priecājos, reizēm nogurstu, bet jūtos kā savējā. Tā nav tikai vieta kartē, bet mana ikdiena, te dzimuši, izauguši mani bērni,” uzsver taureniete un ar gandarījumu piebilst, ka jau vairāk nekā 20 gadus seko savam aicinājumam, strādā bērnudārzā. Ne brīdi izvēli nav nožēlojusi, bērnu mirdzošās acis, uzticēšanās atņem visu nogurumu un mirkļa nevarēšanu.

“Uz darbu eju nevis tāpēc, ka jāiet, bet tāpēc, ka patīk. Te ir draudzīga vide bērniem un plašas iespējas, saliedēts, atbalstošs kolektīvs,” saka Inita un atzīst, ka ir prieks, ka viņas kādreizējie audzēkņi tagad uz dārziņu ved savas atvases.

Arī trīs viņas bērni savulaik apmeklēja šo bērnudārzu. “Bet vietējā pamatskolā mācības nevarēja pabeigt, jo to likvidēja. Meitas aizgāja uz Priekuļiem, dēls uz ģimnāziju Cēsīs. Taču Taurenes skola ielika stiprus zināšanu pamatus, un viņi aizvien atceras, cik te bijis jauki,” stāsta Inita.

Dēls Mareks studē informāciju tehnoloģijas, meita Sani­ta – latviešu un franču filoloģiju, bet Ieva mācās ģimnāzijā, viņa katru dienu kopā ar tēti brauc uz Cēsīm. Ieva – uz skolu, tēvs – uz darbu. “Kad dēls aizgāja uz Rīgu, bija smaga sirds, arī ar meitas došanos prom nebija vieglāk. Saprotu, ka nākamruden ligzda būs tukša… Bet man darbā ir bērnu grupa, kas gaida,” pārdomās dalās Inita.

Viņas ģimene dzīvo “Vidus Kauliņos” pie Bānūžu ezera, turpat arī Ilzes ezers.” Esmu no tiem retajiem, kam vēl ir govs, arī vistas, zosis. Rīts sākas piecos, lai septiņos būtu darbā,” pastāsta taureniete un piebilst: “Daudzi jautā, kam man govs, bet ja ir zeme un zāle, tā jāizmanto. Atbrauc kaimiņš nopļauj, uzar. Dārzā viss izaug. Par atmaksāšanos nav runa, tā ir iesākts. Kaimiņi, vasarnieki ar saviem ciemiņiem nāk skatīties, kā slaucu govi un grib pagaršot siltu pienu. Tās viņiem bērnības atmiņas. Šīs emocijas nevar nopirkt.”

Inita arī uzsver, ka, stāstot bērnudārzniekiem par lauku dzīvi, var fotogrāfijā parādīt savu brūnaļu Mūsu, atnest apskatīt zosu un dažādu krāsu vistu olas, lai viņi var salīdzināt. “Ar mazajiem, ejot pastaigā, aizejam līdz vienai mājai, kuras saimniece ļauj pabarot vistas. Kāds bērniem prieks! Gājām lasīt rudens lapas, bērni ieraudzīja traktoru, traktorists pamāja, tas kā jau pie savējiem. Viņiem tas bija pārsteigums. Laukos, kaut arī tāli kaimiņi, cits citam garāmbraucot pamājam,” stāsta Inita, atklājot, kā darbs un dzīves ikdiena savijas vienā veselumā. Viņa atzīst, ka, domājot par to, ka reiz govs nebūs, saprot, ka tad būs jāiemācās citādi saimniekot un arī dzīves ritms mainīsies.

“Taurenē visu laiku kaut kas notiek, ir kustība, cilvēki darbojas. Turīgi cilvēki iegādājas īpašumus un atjauno mājas. Zeme tiek apsaimniekota. Neviens darbs nav bez garozas. Priecā­jos, ka atjauno “Vecmuižu”, novērtēju, ka mums ir Puķu Aija, atsaucīga pastniece, visi esam savējie,” teic Inita un uzsver, ka taurenieši ir pieticīgi. Viņa atzīst, un to saka ne viens vien, ka pagastā pietrūkst būvmateriālu veikala, pēc sīkumiem var aizbraukt uz skrūvju veikalu Dzērbenē, bet, ja vajag, ko lielāku, tad jāmēro ceļš uz Vecpie­balgu vai Cēsīm. Ne viens vien pagastā gribētu, lai bankomāts būtu pieejams visu diennakti, ne tikai veikala darba laikā.