Emma Rass. FOTO: Juhans Rass
Galerijā “Dimension Ink Cēsis” apskatāma mākslinieces Emmas Rass personālizstāde “Laika interpretācijas”.
– Laika jēdzienam ir daudz skaidrojumu, – īsi sakot laiks atnāk un aiziet. Šis ir mans laiks. Figūras interpretācija – tā ir asociācija, es interpretēju tēlu. Kailfigūra nav tikai ķermenis. Sieviete figūra – tās ir sajūtas, noskaņas, līnijas. Darbos ir mani vērojumi, pieredze, idejas, arī kāda brīža un personiskais redzējums.
Katram darbam nosaukumā piemeklēju sievietes vārdu. Izvēlējos tos, kas saistīti ar dabu, dabas parādībām. Mūsu dzimtā, ģimenē vīra Eero vecmamma Mirdza, iedeva savām meitiņām gaismas vārdus Zaiga un Vizma. Vārdos vien ir tik daudz gaismas. Arī manu darbu ciklā ir gaisma. Linogriezumiem “Rudens salnas” iedevu vārdus Sarma, Pārsla un Sniedze. Man bija interesanti spēlēties ar vārdiem, pētīt, ko pasaka cilvēka vārds, ko pastāsta mani tēli caur iedotajiem vārdiem. Kārtojot izstādi, bija interesanta saruna ar apmeklētājiem par ģimenēm, kurās vārdi dzīvo paaudzēs, tiek pārmantoti. Cilvēku vārdi ir interesanta tēma, domāju, ka nākamajos darbos tie parādīsies citādi, bet noteikti būs.
– Līnijas laikā, kustībā, notverts mirklis.
– Mans laiks turpina dzīvot līnijās, tas nepazūd. Es baudu laiku un brīvību. Būt pie baltas lapas, vilkt līnijas, izvēlēties krāsas, būt procesā, tā ir meditācija. Es radu, lai iepazītu sevi. Katrā darbā ir asociācija, kas rosina iztēloties ieraudzīt atpazīt un skatītājam atklāt savu stāstu.
Līnija ir jājūt. Studiju laikā Tallinā man patika ātrās skicēšanas stundas, divās, trijās minūtēs modelis mainīja pozu, tā bija jānotver. Arī tagad izmantoju skices. 90. gados kopā ar Cēsu Mākslas skolas kolēģiem organizējām skicēšanas vakarus. Galerijā “Stūris” sarīkojām kailfigūru skiču izstādi, kurā bija pedagogu zīmēts figūras attēlojums dažādos stilos un tehnikās. Modelis man ir sākumpunkts formas meklējumos, bet pats darbs sākas tur, kur realitāte sastopas ar sajūtu un manu intuīciju.
– Pirmā personālizstāde, tā ir uzdrošināšanās, vēlme uzrunāt un dalīties ar skatītāju.
– Ar ādas plastikas darbi un zīmējumiem piedalījos vairākās Cēsu Izstāžu nama izstādēs. Darbi ir eksponēti arī citur Latvijā un ārpus Latvijas robežām. Laika pievērsties mākslai nopietni nebija, jo pedagoga darbs prasīja daudz enerģijas. Mākslas skolā strādāju kopš skolas dibināšanas līdz pagājušā gada rudenim. Tagad daru to, kas man patīk to, kam neatlika laika. Esmu pateicīga draugiem un tuviem cilvēkiem, kuri man ļāva noticēt sev, ka varu. Es uzdrošinājos, un tā radās ideja par izstādi.
– Mākslas skolā mainījušās audzēkņu paaudzes, vai aizvien bērni, jaunieši vēlas radoši izpausties?
– Nekas būtiski nav mainījies. Ir bērni, kuriem ļoti patīk zīmēt, un ir tādi, kam ne, bet vecāki vēlas, lai viņi to dara. Skolas 35 gadu jubilejā bija sabraukuši absolventi, jau četrdesmitgadnieki, atpazīstami dažādu jomu mākslinieki, kuri apliecina sevi kā profesionāļi. Redzot viņus, ir gandarījums, skola var lepoties. Skolas darba gadi bija piepildīti, nepārtraukta pedagogu profesionālā pilnveide un mācīšanās. Skolā nevar strādāt, nesekojot izglītības un mākslas jaunajām tendencēm. Bija laiks, kad strādāju vienlaikus tehnikumā, kur mācīju tehnisko zīmēšanu un stilu mācību galdniekiem, Cēsu Valsts ģimnāzijā vizuālo mākslu 7.–9. klasēm. Enerģijas pietika, katra skola un audzēkņi deva ko savu. Uzdevums vienā skolā transformējās ar to, ko mācīju citā, un tas bija interesanti, patika.
– Mākslinieks kā skolotājs nodod prasmes, mudina uz pasauli paskatīties citām acīm, ļauties fantāzijai. Mākslinieks – skolas direktors, vai šajā amatā iederas radošums?
– Mans mērķis nekad nebija būt par vadītāju. Tā izveidojās situācija, apstākļi sakrita. Man patīk izaicinājumi, arī izstāde “Laika interpretācijas” bija man izaicinājums un jauna pieredze. Četrus gadus vadīju Pētera Rozenberga Cēsu Mākslas skolu. Šo laiku atceros ar pozitīvām sajūtām. Esmu priecīga, ka skola dzīvo ar Pētera Rozenberga vārdu. Viņš savulaik izdarīja visu, lai skola pastāvētu. Sākumā tā bija tikai Priekuļos, tad Cēsīs Gaujas ielā, Lielajā Katrīnas ielā, tagad Bērzaines ielā. Ar administrēšanu var tikt galā, ja esi radošs. Bija jāmācās, jauna pieredze. Mācīties, tas ir arī laikmetīgi. Esmu apzinīga, ar uzdevumiem, situācijām tiku galā. Skolas akreditācijai arī bija jāgatavojas nopietni, bija interesants process, tika daudz izdarīts, sakārtots. Pirms akreditācijas mainījās profesionālās ievirzes izglītības mācību programmas, no sešu gadu mācībām skola pārgāja uz septiņu gadu apmācību. Bija jāsaamazina stundu skaits, bet jānodrošina pilnvērtīgas un audzēkņiem saistošas programmas. Tikām galā. Protams, bija arī ne tik viegli brīži. Skolotāju kolektīvs ir radošs, skolas izglītības līmenim jābūt augstam. Ļoti svarīgs ikdienā ir skolotāju entuziasms. Skolu kolektīvs iesaistījās daudzos Cēsīm nozīmīgos projektos. Kopā ar audzēkņiem Mākslas skolas pedagogi apgleznoja Cēsu klīnikas Bērnu nodaļas telpas, veidoja pilsētas Lieldienu noformējumu, apgleznojot olu dekorus, bija valsts svētku projekts – bērnu zīmējumu projekcijas uz Cēsu pils fasādes, skolas audzēkņi ieguva labu pieredzi, piedaloties kopā ar Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņiem Vilhelma Purvīša balvas plenērā un citās aktivitātēs. Kopā tika daudz paveikts.
– Mākslas skola – tā ir īpaša vide. Arī, kad ir burzma, troksnis, tas ir citādi nekā vispārējā izglītības iestādē.
– Skolas vide gan audzēkņiem, gan pedagogiem ir ļoti būtiska. Kaut ir šaurība, tai jābūt sakārtotai, laikmetam atbilstošai. Savulaik cerējām, ka mākslas skolai būs mājvieta Raiņa kvartālā, bija diskusijas, plāni, tika izstrādāts jaunās skolas ēkas metu konkursa nolikums, kuru bija plānots izsludināt arhitektu konkursam. Šobrīd Skolas ielā 6 tiek virzīts jauns piedāvājums. Skola ir vadības un skolotāju enerģijas spēks, prasmes, skola ir skolotāju atspulgs – kāds ir pedagoga kontakts ar audzēkni, vai viņš gatavs dot un cik daudz. Lai strādātu skolā, ir jāmīl darbs un bērni. Vienmēr vajag atrast atbildi, kāpēc esi skolā. Jābūt motivācijai, enerģijai, prasībām pret sevi.
No pedagoģijas pavisam neesmu aizgājusi, Cēsu Valsts ģimnāzijā pasniedzu vizuālo mākslu. Tā ir viena diena nedēļā. Pārējais laiks pieder man.
– Top jaunas gleznas?
– Izstāde “Laika interpretācijas” nav tikai par paveikto. Tajā ir turpinājuma sajūta, idejas, kuras ir jāizdzīvo, ar kurām ir jāsadzīvo, redzot turpinājumu laikā, radošās bezgalības priekšā. Jau top jauns darbs, man gribas baudīt to, ko daru.
