Dzērbenē var pabūt citā realitātē

Kas ir “Neonija” nav viegli izstāstīt, jo vai tad fantāzijas, sapņus, ļaušanos vizualizēt var paskaidrot vārdos. 

Indra un Ivars Ceriņi Dzērbenē ievilina citā pasaulē, dimensijā.  ““Neonijas” stāsts ir par to, lai mēs paskatītos uz sevi, saviem darbiem, rīcību no cita skatupunkta,” saka Ivars Ceriņš un uzsver, ka tā ir fantāziju zeme, kurā neona gaismas un dizaina elementi saplūst vienotā stāstā.

Sapņi piepildās

Apmeklētājs viens pats, aktivizējot kodu, vai kopā ar gidu, dodas no vienas telpas uz nākamo un attēli atdzīvojas — rūķis zvejo zivis, fenikss izpleš spārnus, tauriņi lido uz ziediem, ūdenskritumos un strūklakās tek ūdens, spoguļattēli spēlējas… Te putniņi ir filipi, tauriņi – fairijas, ziedi – felsi un madži nav vienkārši augi, tāpat kā Visuma asaras patiesībā ir mūžības avoti, bet sapņu koks piepilda vēlēšanās.

“Kad mums jautā, kādai mērķauditorijai izveidota “Neo­nija”, konkrētas atbildes nav. Bērniem un pusaudžiem te ir savs stāsts, pieaugušajiem savs. Katra paaudze piedzīvo citas sajūtas,” stāsta Indra un piebilst, ka lielākoties apmeklētāji fantāziju pasaulē pavada ap stundu, taču ne viens vien krietni vairāk, lai nesteidzīgi gūtu jaunas emocijas, ļautos domām.

Kaut “Neonija” atvērta vien mēnesi, interesenti brauc no visas Latvijas. Daudziem atmiņā “Neonija”, kas darbojās Valmie­rā, un vēlas redzēt, kā tā iekārtojusies jaunajā vietā. “Mēs vienmēr sakām, ka sapņi piepildās. Piepildās, gan mūsu, gan mūsu ciemiņu. To atgādināja vairāki apmeklētāji, kuri bijuši “Neo­nijā” Valmierā,” teic Ivars.

Sešu gadu ceļš

Ceriņu ģimene Dzērbenes bijušā bērnudārza ēku, kas vairākus gadus stāvēja tukša, iegādājās 2020. gada augusta beigās. “Pirmoreiz atbraucām, lija lietus, apkārt viss ieaudzis zālē, ieejot ēkā, daudz ko nevarēja saprast. Taču mājupceļā abiem bija sajūta — vai nu tagad, vai nekad, jo te ir nākotne tam, ko gribam darīt. Vienalga, kā veiksies, bet iesim līdz galam vai arī nemaz nesākam. Savos lūzuma brīžos atceros to kā solījumu Ivaram un viņa solīto man. Zinājām, ka būs grūti brīži, bet tad nevajadzēja sākt,” pārdomās dalās Indra un uzsver, ka abiem ir kopīgs mērķis, tas palīdz. Grūtos brīžos viens otru uzmundrina. “Šis projekts ir tikai tāpēc, ka esam viens otram, katrs atsevišķi to neizdarītu. Bijuši lūzuma posmi, kad uzņēmāmies par daudz, bet mums tie nesakrita, viens vienmēr teica — turpinām, saņemamies!” pārliecināta Indra.

Tā pagājuši seši gadi. Ivars atklāj, ka rēķinājis gadus desmit, lai “Neonija” uzņemtu apmeklētājus, Indrai bija pārliecība, ka vajadzēs piecus. Plānos izmaiņas izdarīja kovida pandēmija. Nebūtu tās, iespējams, daudz kas būtu citādi.
“Tie bija divi sarežģīti gadi, strādāt nedrīkstēja. Tas bija laiks, kad nesaproti, ko gaidīt. Lai nodarbinātu sevi, darījām to, kas patīk,” atminas Indra. Viņi sagādāja dzērbeniešiem pārsteigumu, izgaismoja bijušā bērnudārza ēkas logus, lai pandēmijas nomāktos, dodoties pastaigās, iepriecinātu.     

“Kad kovids beidzās, bija jāsāk gandrīz no nulles. Darbi­nieku vairs nebija, Valmierā īre jāmaksā, no valsts atbalstu nesaņēmām. Tad arī sapratām, ka strādāsim tikai Dzērbenē savā īpašumā,” stāsta Ivars, bet Indra uzsver, ka bijis skaidrs, ka darīs    saviem spēkiem bez kredīta. Abi atzīst, ka dzīve sniedz dažādas mācības. 2008. gada krīze un tolaik paņemtais aizņēmums, izmaksāja dārgi. Indra četrus gadus strādāja Nīderlandē, lai to atmaksātu. “Labāk lēnāk un pašu spēkiem, nevis ātri un riskēt. Bizness vienmēr ir risks,” atgādina Ivars.   

Divatā viņi paveikuši neiedomājami daudz. Katrs, kurš atceras, kāda bija kādreizējā bērnudārza apkārtne, to vairs nepazīst. Bruģētie celiņi attīrīti, apkārt kopts zāliens, bet rotaļu smilšu kastēs zied pļavas puķes. Indra smaidot atklāj, ka to pamati ir betonēti un nevar tik viegli izcelt, tāpēc tāds risinājums. Pagalmā bijušajos bērnu rotaļu namiņos skan vēja zvani, Artivive gleznas atdzīvojas arī ar skaņu.

Ikdienā pārsteigumu, kuriem vajadzēja risinājumu, netrūka. Pagalmā krājās ūdens, izrādījās, notekas ir maza diametra caurules, ūdens plūda gar mājas sienām. Ir telpas, kurās tas tecējis ilgstoši. Tagad pagalmā ir dīķītis, tiltiņš. Par pārsteigumu saim­niekiem, apmeklētāji tajā atstāj monētas. Ivars uzsver, ka visu paveikuši paši, tikai jumta segumu mainījuši meistari.   “Kad kaut ko jaunu sāc darīt, šķiet, ka abas rokas ir kreisās, bet dari un iemācies,” teic Indra un atklāj, ka prot špaktelēt, krāsot, gruntēt, klāt lamināta seguma grīdu, bet no elektrības gan neko nesaprot.

Lai atvērtu “Neoniju”, bija jāsaņem dažādu valsts institūciju atļaujas. Būvniecības valsts kontroles birojs tehniskajā apsekošanā konstatēja nelikumīgu būvniecību. “Vai to paveicām mēs, vai atzīstam sevi par vainīgiem? Nē. To izdarīja pašvaldība, iekārtojot ambulanci un sabiedrisko centru, bet nav neviena dokumenta, ka tas darīts. Meklējām arhīvos projektus, jelkādu informāciju periodikā.    Inspektors norādīja, ka pēc ēkas projekta tur ir jābūt logam. Skaidrojām, ka neaizmūrējām. Atradām 2011. gada fotogrāfiju, ka arī tad šī loga nebija, vēl trūkst arī vairāku durvju,” pastāsta Ivars un piebilst, ka viņam ir tikai viens jautājums —kāpēc visus šos gadus šī nelikumīgā būvniecība netika atklāta. “Arhitekts strādā, lai visu legalizētu. Tas ir mūsu īpašums, dokumenti ir jāsakārto,” viņš uzsver, bet Indra atzīst, ka ir rūgtums, jo tā vietā, lai paslavētu, ka kaut ko izdara, saglābj ēku un to atver sabiedrībai, nodarbina kaut pāris cilvēku, institūcijas prasa, lai atzīstas, ka vainīgi par to, ko nav darījuši.    “Inves­tējām savu naudu, neko nevienam neprasām. Attieksme rada rūgtumu, bet laikam tik bieži bijušas vilšanās, ka saprotam vienu — ir jāiet uz priekšu, ja apstāsimies, zaudētāji būsim mēs,” saka Indra.

Eksperimentā top rezultāts

Patlaban “Neonijas” fantāziju telpas aizņem gandrīz 400 kvadrātmetrus, bet ēkā ir 1352 kvadrātmetri, kopēja āra teritorija ap hektāru, puse ir iežogota. Ekspozīcija tiek papildināta, top jauni stāsti. Viss sākas ar Indras vīziju, tad Ivaram jāizplāno, kā to tehniski īstenot. “Jāizdomā, kur ņemšu elektrību, kur ūdeni, lai ekspluatācijas laikā nerodas problēmas,” bilst Ivars un pastāsta, ka daudzas atbildes meklē internetā, ļoti daudz eksperimentē, lai nonāktu līdz rezultātam. “No kļūdām mācāmies, arī tā ir skola,” viņš uzsver un kā labu draugu novērtē mākslīgo intelektu (MI). “Reizēm gan tā prāts kā zaķis cilpo apkārt. Pajautāju par ūdenskritumiem akvārijā, uzreiz sapratu, ka nav tā, kā stāsta. MI vienmēr ļoti pārspīlē. Negribēju veltīt laiku aprēķiniem, cik jaudīgu vajag sūkni,   lai noteiktā augstumā, ar tik un tik sprauslām un noteikta diametra cauruli, nodrošinātu ūdeni. MI izrēķināja, iegādājos vajadzīgo, bet jauda ir daudz lielākā nekā nepieciešams, sūknis strādā ar minimālu jaudu. Tad draugam teicu, ka ir pārspīlējis, tas atbildēja, ka man taisnība, bet ir labi, jo vēl ir resurss. MI vienmēr atrod attaisnojumu saviem aprēķiniem. Tāpat tas piedāvā iegādāties daudz tāda, ko Latvijā. dažkārt pat visā Eiropā nevar nopirkt,” atklāj Ivars.

Indra pastāsta, ka viņi MI padomu prasa situācijās, kad rasti jauni risinājumi, bet nav skaidrs negatīvais, ar ko vajadzētu rēķināties. “Datu apstrādē MI ir ļoti noderīgs, ātri izanalizēja Latvijas tūrisma tirgu, cenu politiku. Tehniskās lietas gan tam vēl jāmācās,” saka Ivars.

“Neonijas” saimnieki pārliecinājušies, ka jaunais, nepazīstamais cilvēkus interesē. Ja arī sākumā ir šaubas, kad esi iepazinis, domas mainās. Tas ir stāsts par papildinātās realitātes izmantošanu. Ivars pastāsta, ka daudz tiek domāts par skolas vecuma apmeklētājiem, kam interesē jaunākais tehnoloģijās, un arī tas, kā “Neonijā” rada fantāzijas, kas ir melnā gaisma. “Arī pieaugušajiem ir daudz jautājumu,” bilst Ivars.

Ja ieinteresēs, brauks

Indra un Ivars uzsver, ka Dzērbene stratēģiski ir laba vieta tūrismam. “Neesam pilsēta, bet no Rīgas līdz Valmierai un Dzērbenei ir vienāds attālums, tāpat kā no Cēsīm līdz Valm­ierai. Ceļš ir labs,” vērtē Ivars, bet Indra uzsver, ka tūristi brauc tur, kur ir vērts doties. To jau apstiprina ceļotāji no Kurzemes, Rīgas, Jēkabpils.

“Neonijas” saimnieki apsprieduši sadarbību ar Dzērbenes pili, kur ir gan izlaušanās istaba, Jettes istaba, novadpētniecības ekspozīcija, var uzkāpt tornī. Kopā var veidot piedāvājumu, lai Dzērbenē varētu pavadīt vairākas stundas.

“Brīvdienās pie mums iet ņigu ņegu, sāksies rudens, apmeklētājus pieņemsim brīvdienās vai ar pieteikumiem. Tūrisma sezona ir beigusies, esam guvuši atziņas, kas būtu jāpamaina, jāuzlabo, lai varētu vienlaikus uzņemt vairāk apmeklētāju,” saka Indra un piebilst, ka tiek īstenotas jaunas idejas, jo dzīve tāpat kā “Neonija” ir pārsteigumu pilna.

Rādot uz feniksu, kurš paceļas spārnos, Ivars saka: “Val­mierā “Neonija” beidza darbību, atdzima Dzērbenē, pēc ilgiem gadiem jaunu dzīvi sākusi pamestā bērnudārza ēka. Vēs­tures stūrītī krājas liecības par šīs mājas aizgājušo laiku. Sākas jauns — mums un arī ēkai.”