Būt kopā, rast kopējas intereses un ar savu personību bagātināt kopus veikto – tāds ir biedrību, klubu un vēl kā citādi sauktu senioru organizāciju devums to dalībniekiem.

Gados uzkrātā darba un saskarsmes pieredze, dzīvē pilnveidotā izpratne par sadarbības un saskaņas nozīmi un prasme to veidot, māka stiprināt citam citu ir pienesums, kas veido senioru organizāciju spēju pastāvēt un darboties.

Taurenes pagasta “Randiņā” netrūkst ne svētku, ne praktiska darba. Sava daļa tiek vietējam bērnudārzam, ar kuru izveidojusies laba sadarbība. Bērni gaida tikšanos ar saviem, ja tā var teikt, krustvecvecākiem, daļu kluba rūpju saņem paši vecākie taurenieši, kam grūti iziet no mājas un būt kopējā pulkā. Devums visam pagastam, arī tā aizvadītajiem gadiem un nākotnei ir daudzu dalībnieču rosīgā darbošanās novadpētniecībā. Fakti un dzīvesstāsti veido izpratni, kas tad ir Taurene, kā tā augusi gadu simtos un desmitos, kas veidojis un veido vietējās vērtības, kas ir tas kodols, kas taureniešus satur kopā.

Ja ieraksta kalendārā, ka trešdien paredzēts randiņš, var iznākt pārpratumi ar vīru, kurš nesaprot, uz kurieni sieva sataisījusies, ar smaidu kādas Taurenes senioru kluba “Randiņš” dalībnieces piedzīvoto stāsta kluba vadītāja Sarmīte Lielā, ko ”Druva” aicināja uz sarunu, lai uzzinātu vairāk par aktīvā Taurenes pagasta senioru kluba “Randiņš” darbošanos.

Nosaukumu “Randiņš” savulaik ieteikusi draudzene no Bauskas, stāsta taureniete Silvija Aņina, kura arī kādu laiku vadījusi klubu, kad nav bijis, kas to dara. “Bija bail, ka mūsu foršais klubiņš izjuks, tāpēc uzņēmos to vadīšanu,” atklāj Silvija, kam tolaik bijusi uzturama arī sava piemājas saimniecība. Viņa priecīgi bilst: “Cik labi, ka no manis to vadīšanu Sarmīte pārņēma. Viņai tik labi izdodas!” Savukārt Sarmīte Lielā papildina, ka “Randiņa” vadību no Silvijas pārņēmusi 2018. gadā.

Lai stāstītu par Taurenes pensionāru klubu, Sarmīte atnes kaudzi mapju, kurās apkopots viss “Randiņa” piedzīvotais. Tur skrupulozi sakrātas gan atzinības un pateicības par dalību pasākumos, par to organizēšanu, vēstules un diplomi un, protams, fotogrāfijas. To ir daudz. No ekskursijām, jubileju svinēšanām, pasākumiem Tau­re­nē un viesošanās citur.

Informē, izglīto un izklaidē

Sarmīte sāk ar to, ka pastāsta: “Mēs skaitāmies informatīvs, izglītojošs un izklaidējošs senioru klubs.” Viņa papildina, ka daļa pensionāru kluba dalībnieku ir apvienojušies vēstures interešu stāstnieku pulciņā “Tauri”, arī tā vadīšana ir Sarmītes pārziņā. Sanākot tāda kā organizācija organizācijā. Šajā tikšanās reizē, kad Taurenē viesojas “Druva”, Silvija atnākusi, lai izveidotu pierakstus pašas atnestajām fotogrāfijām no agrākiem laikiem Taurenē, lai arī citi varētu uzzināt un labāk izprast, kas redzams. Pārējās atnākušās dāmas darbojas ar citiem materiāliem. “Citur auž, ada un tamborē, bet mēs taisām vēsturi un vācam dažādus materiālus par Taureni,” izskaidro Sarmīte. ““Randiņā” pēc papīriem esam 39,” bilst kluba vadītāja, piemetinot, ka visi vienkopus uz pasākumiem nesanākot, jo nekad nav tā, ka vienā datumā tiek visi. Tomēr ieinteresēto darboties un piedalīties esot gana daudz. “Kad jau sanākam kopā, tad kāds atnes parādīt, kāda puķe dārzā uzziedējusi, kas izaudzis. Cits atnes pagaršot, ko garšīgu izdomājis uzvārīt vai uzcept. Katrs kaut ko atnes, un tad degustējam,” satikšanās reizes senioru klubā raksturo tā vadītāja.

Īpaši iecienīts pasākums esot Darbaļaužu saiets, kas ik gadu norisinās pavasarī. Pirmo reizi tas noticis pirms pieciem gadiem turpat Taurenes centrā, bet turpmāk katru gadu citā vietā — vispirms Bānūžos, pēc tam bijis Brežģa–Lodes Darbaļaužu saiets, bet šī gada saiets norisinājies saimniecībā — Taurenes pagasta “Runtēs”. Darbaļaužu saiets esot tik pieprasīts, ka uz to sabraucot arī tuvāki un tālāki kaimiņi. “Pat no Jaunpiebalgas bija,” pati gluži vai neticot, izsaucas viena no kundzēm. Sarmīte zina teikt, ka nākamais Darbaļaužu saiets notikšot Lodes dzirnavās, to jaunie saimnieki paši pieteikušies uzņemt viesus pie sevis.

Cilvēkam cilvēku jāsatiek

Šķirstot mapes ar kluba materiāliem, Sarmīte atminas palepoties, ka “Randiņam” ir sava himna, ko pasākumos visi kopā vienmēr nodziedot. Tā ir ir pazīstamā latviešu komponista Valtera Kaminska un dzejnieka Ziedoņa Purva dziesma “Cilvēkam cilvēku jāsatiek”. “Randiņam” ir arī savs logotips. “Kad ir tādi pasākumi, kur vairāk vajag padižoties, tad uzvelkam krekliņus ar savu skaisto logotipu,” palepojas taureniete.

Sarmīte atklāj, ka kopš 2018. gada, kad viņa kļuva par kluba vadītāju, tikšanās “Radiņam” regulāri notiek katru mēnesi. Tam par šķērsli neesot bijis pat kovida laiks, kad tikšanās, pielāgojoties pandēmijas apstākļiem, notikušas ārtelpā.
“Randiņa” dalībnieki ne tikai tiekas un rīko saviesīgus pasākumus savā pagastā, bet tāpat regulāri tiek aicināti viesos pie citiem, piemēram, uz Dzērbeni un Vecpiebalgu, ierasti viņi tiekot aicināti uz Zosēnos rīkoto “Dzīves svinēšanu pavasarī”.
Savukārt paši visvairāk viesus uzņemot tradicionālajos rudens ražas svētkos, kad Taurenē notiek “Garšu laboratorija” ar bagātīgu rudens velšu demonstrāciju un degustāciju, kur balsošanā nosaka labākos gardumu meistarus. Ierastais pasākums paredzēts arī šoruden.

Vēl pie tuvējiem plāniem esot iecerēts doties ciemos uz Rīgu pie Āgenskalna senioriem, kas nesen paviesojās Taurenē un uzaicināja “Randiņu” atbildes vizītē oktobra sākumā. Tur paredzēta arī tikšanas ar senioru šova “Sirdslietas” vadītāju Indru Burkovsku.

Sarmīte parāda mapi, kur ievietoti dažādu apsveikumu dublikāti. “Randiņš”, sveicot kluba dalībniekus apaļajās un pusapaļajās jubilejās, dāvina sadarbībā ar bibliotēku īpaši izveidotus apsveikumus.

Tad vēl “Randiņa” vadītāja atklāj ieceri, kas radusies saistībā ar šogad svinēto Taurenes vārda simtgadi kopā ar kultūras namu, ka vajadzētu turpināt mūžībā aizgājušās skolotājas un novadpētnieces Spodras Er­gardes aizsākto. Viņas grāmata “Šīs zemes un cilvēku likteņgrāmata” vēsta par Taurenes pagasta vēsturi līdz samērā nesenam laika periodam. S. Er­gardes darbs ir apjomīgs Taurenes pagasta vēstures izdevums, kurā autore rūpīgi apkopojusi vietējās atmiņas, dokumentus un fotomateriālus. Grāmata kā hronika iezīmē pagasta attīstības ceļu — no senākajām liecībām un muižu laikiem līdz 20. gadsimta satricinājumiem, kolektivizācijai un Atmodas gadiem. Tās centrā ir cilvēku likteņi: dzimtu stāsti, ikdienas darbs, tradīcijas, skola, draudze, amatniecība un kultūras dzīve, kā arī kara un represiju atstātās rētas. Autore rāda, kā lielie vēstures notikumi pārraksta mazas vietas karti un cilvēku biogrāfijas, saglabājot balsis, kas citādi izgaistu.
Lasītājs atklāj Taureni caur personiskiem liecinājumiem un vietvārdiem, kas piešķir notikumiem telpu un laiku. Šis izdevums ir nozīmīgs avots novadpētniecībai un dzimtu pētniekiem, vienlaikus — emocionāls ceļš pa Latvijas laukos sakņotu kopienu. 295 lappušu grāmatu 2007. gadā izdevusi Taurenes pagasta padome. “Tur vēl aprakstīts, kā kolhozs 40 gadu jubileju svinēja, bet tālāk nekas nav. Un tad mēs nolēmām, ka vajadzētu turpināt vākt atmiņas un izdot grāmatu arī par tālākajiem gadiem,” teic Sarmīte.

Saistībā ar Taurenes vārda simtgadi pagasta ļaudis aicināti rakstīt, kas viņiem ir Taurene. Atsaucība bijusi, bet gluži simts šo stāstu vēl neesot.

Taurenē ienācēja

“Lai nepazustu nebūtībā mūsu laiks, ko šeit, Taurenē, pavadām, es ierosināju rakstīt katram tādu apkopojumu “Es un mans laiks Taurenē,” stāsta Sarmīte. Rādot, ko viņa sagatavojusi paraugam pati par sevi.

Par sevi Sarmīte pastāsta, ka bērnībā dzīvojusi diezgan nomaļus no sabiedrības, brāļu un māsu nebija, daudz laiku kavējusi ar lasīšanu, tāpēc spriež, ka tā arī varētu būt radusies interese par novadpētniecību.

“Es Taurenē esmu ienācēja. Tas notika 1979. gadā,” šķirstot pašas sagatavoto aprakstu par savu dzīvi Taurenē, stāsta “Randiņa” vadītāja. Viņa pakavējas atmiņās, ka sākotnēji strādājusi bibliotēkā, vadījusi arī grāmatu draugu biedrību.
Sarmītes ģimene nāk no Kaives puses. Sava Taurenes stāsta pierakstītajās epizodēs viņa rāda fotogrāfijas un notikumu aprakstus, kas vēsta nozīmīgākos faktus dzīvē. Tau­re­niete palepojas, ka pašai esot pieci bērni un 16 mazbērni. Savulaik mācījusies Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, tomēr par skolotāju neesot strādājusi. Tur iestājusies vairāk, lai mācītos bioloģiju. Sākotnēji gan gribējies Bulduros mācīties dārzkopību, bet tolaik par mācībām tehnikumā valdījis nievājošs uzskats, tāpēc tomēr izvēlēta Daugavpils. Pēc darba bibliotēkā ilgus gadus bijusi saistīta ar organizāciju “Glābiet bērnus”. Vēlāk, pabeidzot papildizglītības kursus mācību centrā “Buts”, Sarmīte strādājusi Cēsīs Meža skolā par pavāri. Visus šos gadus vienmēr esot atradies arī laiks, lai dziedātu, dejotu un spēlētu teātri.

Sarmītes mīlestības vēstule skolai Vecpiebalgā

Lai arī mūsu saruna ir par “Randiņu” Taurenē, Sarmīte atklāj, ka skumst, ka šonedēļ netiks uz savu Vecpiebalgas vidusskolas salidojumu. Par godu salidojumam viņa uzrakstījusi nelielu, kā pati to nosaukusi, mīlestības vēstuli skolai: “Baltā skola. Ik reizi, iebraucot Vecpiebalgā, skatiens pievēršas dižajam namam, un esmu te bieži, lai gan dzīve aizveda mani uz citu pagastu, bet Vecpiebalgā aizritēja mans skaistākais jauno dienu laiks, un, šķiet, ka atpakaļ sauc arī tas, ka visās četrās Vecpiebalgas kapsētās mūža mieru raduši mani vairāku paaudžu senči. Par skolas laiku TOREIZ pamatīgus pētījumus veikuši un publicējuši vairāki vēsturnieki, viens no tiem ir novadnieks Jānis Polis, kura izzinošos vēstījumus un atziņas es augstu novērtēju. Par laiku TAGAD nevaru teikt, jo, neesot nekādiem ciešākiem kontaktiem ar šo izglītības iestādi, nezinu. Manās atmiņās saistība ar Vecpiebalgas skolu ir kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem un vēlākiem gadiem, kad skolas virtuvē strādāja mana vecmāmiņa, tad zinības apguva tētis un arī māmiņa, no kuriem dzirdēju daudz labu vārdu gan par skolotājiem un mācību procesu, gan ikdienu. Tolaik skolu viņi sauca par Balto skolu. Tā kā esmu pamata izglītību apguvusi citā šā novada skoliņā, tad Vecpiebalgas 1905. gada vidusskolā aizvadīju tikai trīs gadus. Tolaik 9. klasē jaunieši satikās no daudzām apkārtējām pamatskolām. Mūsu klases audzinātāja bija iepriekšējo gadu skolas direktore Lidija Rāviņa — stingra, prasīga. 1976. gada 26. jūnijā no direktora Gunāra Jansona rokām mēs, 32 absolventi, saņēmām atestātu par iegūto vidējo izglītību. Trīs spraigi, notikumiem pilni gadi aizritēja, atstājot atmiņas par brīnišķīgiem skolotājiem, kuru devumu gan izglītības, gan savstarpējās sapratnes un dzīves pamatu veidošanas jomā mēs tolaik pat pienācīgi nepratām novērtēt. Paldies jums — Lidija Rāviņa, Gunār un Vija Jansoni, Mirdza un Klāv Zommeri, Daina un Edmund Jansoni, Margarita Stradiņa, Erna Krišjāne, Māra Beķere, Kristīne Dzene, Ilze Grunte, Natālija Sparāne, Maija un Juri Sīmaņi, Ilmār Skudra, Vija Asare, Doroteja Galva­nov­ska, Vili Vask — par kultūru, valodām, dabaszinātnēm, praktiskajām zināšanām, mūziku, pulciņu nodarbībām, ekskursijām, mākslu, sportu! Paldies visiem tā laika skolas darbiniekiem, lai mēs, bērni un jaunieši, varētu mācīties, augt un pilnveidot dzīves uztveri, jo, mīļā skola, labo gaismu, tavos gados gūto, mēs paņēmām uz visu mūžu līdz! Ja šogad, pēc 50 gadiem kopš izlaiduma, kāds no manas klases neaizbrauks uz skolas svinībām, jo vienmēr nevar aizbraukt, tad zini, ka daž­reiz ciemos dodas tikai sirds. Veiksmi turpmāk!!”