Var iepazīt pils ļaužu ikdienu

Viduslaiku meistaru prasmes ir jāsaglabā un jārāda

Viduslaiku amatu dienas īpaši iekārtotajās amatu darbnīcās notiek jau septīto vasaru. “Pils dzīve nav tikai kungu dzīve pilī. To, ikdienā strādājot, nodrošināja pils ļaudis. Amatu dienas ir tā saucamais dzīvās vēstures pasākums, kur var sastapt meistarus, kuri pieprot mūsdienās mazpazīstamus un dažkārt pat sen aizmirstus amatus,” atgādina Cēsu muzeja direktores vietnieks arhitektūras pieminekļu saglabāšanas darbā Gundars Kalniņš. Būdams muzeja viduslaiku pils nodaļas vadītājs, viņš ieinteresēja vēsturisko amatu meistarus rādīt savas prasmes apmeklētājiem, stāstīt par tām. Amatnieki labprāt atsaucās, jo arī viņiem būtiski, lai citi izprot, ko viņi dara un kāpēc ir jāsaglabā seno amatu iemaņas.

Aizvadītajās brīvdienās pils dārzā varēja satikt bruņu kalēju, kokamatnieku — lukturu darinātāju, kurpnieci un jumta lubiņu plēsēju. Kā “Druva” uzzināja muzeja Tūrisma informācijas centrā, katru vasaru aizvien vairāk interesentu vēlas satikt kādu konkrētu meistaru, interese par senajiem amatiem ir.
“Pastāstu, ka esmu kalējs, strādāju smēdē, ko tagad daru. Apmeklētāji interesējas par darbarīkiem, ar kuriem strādāju, cik ātri var izkalt bruņas,” pastāsta vēsturisko bruņu kalējs Edvards Puciriuss. Kad “Druva” ciemojās pie meistara, viņš kala kalēja meiseli jeb cirtni, lai pašam būtu jauns darbarīks. Turpat blakus kokamatnieks Artūrs Zirnis rādīja, kā var izgrebt svečturi.

“Vācijā atrasts grezns 16. gadsimta lukturis. Izpētīju fotogrāfijas, gribu pamēģināt izgrebt. Tajā var ielikt mazu svecīti, bet gaisma, kas izstaro caur kokgrebumiem, rada romantisku gaisotni,” pastāsta Artūrs un atzīst, ka, redzot tikai detaļas, ir cilvēki, kuri netic, ka top lukturis, un daudzi jautā par ugunsdrošību.

Lai apmeklētāji gūtu labāku priekšstatu par viduslaiku pils saimes ikdienu, amatnieki ir ģērbušies 16. gadsimta apģērbā, kas tapis, izmantojot tā laika darbarīkus. “Ja vien varam, tērpus darinām paši,” saka kurpniece Guna Zommere. Viņa Eduardam un Artūram iemācīja izgatavot apavus, arī tērpus kalējs un kokamatnieks, tāpat kā kurpniece, šuvuši paši.
“Mūsdienu apavi pēc uzbūves un būtības neatšķiras no apaviem, ko cilvēki valkāja pirms gadsimtiem. Pēdas forma palikusi nemainīga. Mainījušies tikai materiāli un apavu izgatavošanas tehnoloģijas. Strādāju tāpat kā kurpnieki 16. gadsimtā un agrāk, izmantoju tās pašas tehnoloģijas un materiālus, nemēģinot kaut ko izdarīt ātrāk ar mūsdienu metodēm vai tehnoloģijām,” stāsta kurpniece Guna un piebilst, ka ne viens vien brīnījies, vai patiesi tādi apavi bija viduslaikos, jo izskatās moderni. “Šnābeļa kurpes, 14.–15. gad­simta Eiropas modes un statusa simbolu, ar ļoti gariem, smailiem purngaliem gan nerādu. Grūti izskaidrot, ka tādas valkāja, nevis izdomāja kino,” teic Guna, bet Artūrs piebilst, ka katrā apmeklētāju kompānijā ir daži ieinteresētie, bet pārējiem patīk komentēt, domājot, ka ir asprātīgi.

“Ir izveidojies priekšstats — ja jau viduslaiki, tad jābūt kaut kam nežēlīgam, apkārt visam netīram, bet bijām arī mēs, amatnieki, kuri strādāja savās darbnīcās, prata izgatavot nepieciešamas un skaistas lietas,” atgādina kurpniece.
Amatnieki pastāsta, ka viņi rāda, kā strādā, taču neļauj pamēģināt padarboties ar kādu instrumentu. “Instrumenti ir asi,” uzsver Artūrs, bet Eduards piebilst, ka savu reizi ļauj kādu naglu izkalt vai papūst plēšas.

Dārzniece Līga Eglīte pils dārzā ir katru dienu. Tā kā patlaban viss izravēts un aug, viņa darina salmu cepuri no salmu pīnītēm. “Tas ir aizmirsts arods, lietuviešiem gan saglabājies. Nav vienkārši savākt salmus, jāzina kādus un kad vākt,” bilst Līga un atklāj, ka cepuri darina sev. “Dārzs katru vasaru ir citāds. Apmeklētāju estētiskā izpratne nebeidz pārsteigt. Pēc tam, kad vairāki bija raukuši degunu, jo komposts smird, dārzu kārtīgi salēju ar nātru vircu,” smaidot pastāsta dārzniece Līga.

Katras nākamās brīvdienas darbnīcās pils dārzā savus amatus rādīs citi amatnieki.