Neesmu īpaši oriģināla, man ļoti patīk britu detektīvseriāls “Midsomeras slepkavības”. Mājiniekus mēdzu kaitināt ar savu vēstījumu, ka man noteikti kādreiz būs asspalvainais Džeka Rasela terjers un vārds viņam būs Bārnabijs (mīļvārdiņā varēs saukt par Bārniju). Tādu domu radījis seriāla varonis — detektīva Bārnabija ģimenes suns. Kāda vēsturniece savukārt reiz atzinās, ka viņa Midsomeru mīl īpašā angļu šarma dēļ. Viņu sajūsmina seriālā redzamās ielas, ēkas un to interjeri. Katrā gadījumā, kad gribas pēc darba kaut ko laiski paskatīties, pārlieku neapgrūtinot prātu, mēs mājās mēdzam izvēlēties tieši “Midsomeras slepkavības”. Paredzami, šabloniski un bez lielas iedziļināšanās skatāmi (kas mūsdienu saspringtajā informatīvajā laikmetā nav mazsvarīgi). Šo uzrakstīju un iedomājos – varbūt tieši tas ir viens no galvenajiem ieguvumiem, kāpēc cilvēki mūsdienās, kad internetā ir pieejams viss iespējamais, vēl joprojām mīl skatīties šos nebūt ne augsti mākslinieciskos kriminālseriālus. Jo tie demonstrē vienkāršas un saprotamas, turklāt paredzamas darbības. Kaut kas tajā atpazīstamajā ritmā mums šķiet nomierinošs.
Vispār jau man patīk dažādi detektīvseriāli, ne tikai “Midsomeras slepkavības”, tomēr šī ir viena no šarmantākajām izvēlēm ar savu odziņu. Atceros, savulaik mūsmājās visi, it īpaši vecākā meita, kas tobrīd tāds pirmsskolas vecuma knauķis vien bija, ļoti mīlēja skatīties dažādu veidu CSI seriālus par nozieguma vietas izmeklēšanu no Ņujorkas līdz Maiami un Lasvegasai. Tieši to arī ietver nosaukumā esošie burti CSI – Crime Scene Investigation, kas, no angļu valodas tulkojot, nozīmē nozieguma vietas izmeklēšana. Tajos slepkavības tiek izmeklētas, veicot tiesu ekspertīzes un akcentu liekot uz kriminālistikas procesu, kurā tiek vākti un analizēti pierādījumi nozieguma vietā. Vēl jau tīri interesanti ir šķituši dažādi seriāli, kur noziegumus atrisina kāds patologanatoms. Viens no mana tēva labākajiem draugiem bija tieši patologanatoms — kungs ar īpaši labu humora izjūtu (tā laikam šī aroda speciālistiem ir īpaši raksturīga), dārdošiem smiekliem un labām stāstnieka prasmēm. Varbūt tieši šo atmiņu dēļ filmas, kur varoņi ir patologanatomi, man īpaši patīk. Vēl man simpatizē apgalvojums, ka ķirurgu un patologanatomu jociņus vēl saprot tikai žurnālisti, jo melns humors mēdz būt raksturīgs arī mūsu arodā strādājošajiem.
Bet visu šo prātošanu par daudzsēriju detektīvfilmām patiesībā man rosināja nebūt ne tas, ka brīvdienās noskatījāmies vairākas “Midsomeras slepkavību” sērijas, bet gan uzduršanās “satori.lv” filozofa Arta Sveces publikācijai ar nosaukumu “Izmeklētājs Reksis”. Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāšanu. Filozofs visnotaļ interesanti arī vētījis cilvēkmīlestību uz detektīvseriāliem, bet īpaši pievērsies jautājumam, ko īpašu vai ne tik īpašu tajos ienes dzīvnieku iesaistīšana vienā no galvenajām (ja ne pašā galvenajā) lomām.
“Pirmajā mirklī šķiet, ka Rekša fenomenam jābūt saistītam ar cilvēku attieksmi pret suņiem, bet, iespējams, tai šeit ir otršķirīga loma un skaidrojums jāmeklē detektīvžanrā. Detektīvfilmas un it sevišķi seriāli ir izteikta popkultūras parādība ar tai raksturīgajām iezīmēm. Viena no tām ir atstrādātu shēmu un sižetu nebeidzama atkārtošana šķietami jaunos veidos. Mainās valstis un pilsētas, bet vieni un tie paši noziegumi notiek viduslaikos, 60. gadu Anglijā, nākotnē.
Izmeklētāji ir policisti, pensionāri, bērni un burunduki, bet saka vienas un tās pašas frāzes. Noziegums ir noticis saulgriežos, filmēšanas laukumā vai konkursā par lielāko ķirbi, bet izmeklēšanas gaitu tas īpaši nemaina. Patiesībā dažkārt liekas pat neticami, ka cilvēki tajā visā spēj izdomāt kaut ko jaunu. Un Reksis šajā ziņā ir tikai variācija standarta shēmām, detektīva asistentu Vatsonu ir aizvietojis suns,” secina Artis Svece.
