Un sākas jauns gadsimts

Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas absolventi satiekas skolas simtgades salidojumā

Sestdien, 9.maijā, Cēsīs valdīja atkaltikšanās prieks, atmiņas un mūzika. Lai kur ietu, varēja satikt kādu, kurš savā dzīvē bijis saistīts ar Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu. Savas skolas simtgades jubilejas dienā absolventi sabrauca ne tikai no Latvijas malu malām, arī citām valstīm.

Vairākām paaudzēm mūzikas vidusskola ir mīļā, neaizmirstamā ēka Ziemeļu ielā. Atkal tajā pabūt bija īpašs notikums gan bijušajiem audzēkņiem, gan direktoriem, kuri katrs tai atdevuši vairākus darba gadus. Absolventi, pedagogi nedaudz bijīgi izstaigāja klases, atcerējās arī reizes, kad lietas asaras, jo mūzikas instruments neklausīja tā, kā gribēja pedagogs, ar smiekliem tika pārrunāti dažādi jautri piedzīvojumi, kopā muzicēšanas gandarījums. Kādreiz tik plašā skolas zāle tagad šķita tik maza. Ikviens apliecināja, ka Alfrēdskola, kā to mīļi sauc savējie, ir Vidzemes gaismas pils – vieta, kur atklāt savu individuālo gaismu un spēju tajā dalīties ar apkārtējiem.

“Ir laime te būt, satikt bijušos audzēkņus,” atzina Jānis Sprancmanis, direktors no 1975. līdz 1983. gadam, un piebilda, ka ir gandarījums par Cēsīs padarīto un šodien var tikai brīnīties, kā kolektīvs visu spēja. Viņš arī uzsvēra, vienmēr bijis būtiski, ka bijušie audzēkņi skolā atgriežas par pedagogiem.

“Man tie bija pieci radoši gadi,” ar lepnumu sacīja Jānis Baltiņš, viņš vidusskolu vadīja no 1985. gada līdz 1990. gadam. Bija jāsarīko vidusskolas 60. jubileja. Skolā notika liels remonts. “Ar arodbiedrības vadītāju Visvaldi Grāvīti viņa “Moskvičā” vedām krāsas, tapetes, strādnieces no celtniecības uzņēma, kuras muka prom, tad braucām pēc nākamajām,” atmiņās dalījās J. Baltiņš un atzina, ka neaizmirstama ir radošā vide, pavasarī ievziedā, rudenī, kad apkārtne krāsās un audzēkņi ārā gatavojās stundām, muzicēja. Neaiz­mirstamas arī pedagogu balles. J. Baltiņš ierosināja pie ēkas Ziemeļu ielā, kur tagad ir Cēsu Jaunās skolas bērnudārzs, pielikt plāksni, kas atgādinātu, ka te darbojusies A. Kalniņa Mū­zikas vidusskola. Ierosinājumu apstiprināja ar aplausiem.

“Pēdējā ballītē šajā zālītē no­dziedāju pazīstamo dziesmu “Pēdējo reiz”, un tad drīz durvis tika aizvērtas,” atcerējās Aivars Tomiņš. Viņš skolu vadīja no 2000. līdz 2011. gadam.

“Te bija jauki, zem bumbieres graviņā audzēkņi mācījās un izauga lieli mākslinieki. Bija sākusies jauna tūkstošgade, un vajadzēja jaunas telpas. Uzcēla koncertzāli, tagad skolai ir cita vide. Prieks, ka aizvien šajā ēkā ir skola. Lai Alfrēdskolēnu gars palīdz viņiem izaugt par labiem cilvēkiem,” novēlēja A. Tomiņš.

Laura Poriete uzsvēra, ka ir laimīga, ka savulaik tēvu Jāni Porieti atsūtīja uz Alfrēdskolu par direktoru. Viņš skolu vadīja no 1990. līdz 2000. gadam. “Tas bija pārmaiņu laiks, mācījos piecus gadus. Zāle šķiet miniatūra, bet tas radošums, kas valdīja skolā, nav aizmirstams,” atmiņās kavējās L. Poriete.

“Katram te iedeva mūzikas sēklu, tālāk jau kā kuru liktenis pagrozīja, aizvirzīja. Ja te nebūtu mācījies, vai būtu tas, kas esmu šodien? No mūzikas jau aiziet nevar,” teica Guntis Gai­lītis, režisors, Rīgas Lat­viešu biedrības priekšsēdētājs. Viņš pastāstīja, ka 60. gados vidusskolā mācījies spēlēt fagotu. “Kaut Līgatnē spēlēju orķestrī, bet pirmo koncertu Priekuļu kul­tūras namā, kad spēlēju fagotu, labi atceros, jo saprotu, ko nozīmē spēlēt, kad galvā domas par notīm, ne muzicēšanu.” Bet par no mācībām brīvo laiku mūzikas vidusskolas absolvents šķelmīgi nosaka: “Ko tik mēs Gaujmalā nedarījām!”

Dace Pošiva vidusskolā mācījās no 1961. līdz 1965. gadam. “Kad bija jāspēlē klavieres, labprātāk gājām pagrabā spēlēt pingpongu. Arī skolotāja Skaidrīte Cintiņa mēdza pajautāt, ko spēlēsim?” ar smaidu atceras D. Pošiva. No 1977. gada līdz pensijai 2010. gadā viņa Alfrēdskolā strādāja par pedagoģi. “Ir tāds prieks satikt bijušos audzēkņus, un jo mīļāka ir tikšanās ar tiem, kuri savu dzīvi veltījuši mūzikai,” atzina bijusī pedagoģe.

“Šajā klasē mācījos pie Lī­gas Priedītes diriģēšanu, kad pēc studijām atgriezos, abi te strādājām,” atklāja Ivars Rausis un piebilda, ka tagad ēka šķiet mazāka nekā tolaik.

Lielajā Kalēju ielā, kur tagad mācās Mūzikas skolas jaunākie audzēkņi, savulaik bijušas arī vidusskolēnu kopmītnes. “Te viss ir mainījies. Meklēju istabu, kurā dzīvoju. Tas bija 1965. gadā, kad sāku vidusskolā mācīties, pabeidzu un 16 gadus nostrādāju, mācīju mūzikas teoriju. Kad Jaunpiebalgā nodibināja mūzikas skolu, pārgāju tur,” pastāsta Sarma Petrovska un atgādina, gan pedagogu, gan audzēkņu kolektīvs vidusskolā vienmēr bijis draudzīgs, radošs, kolēģi atsaucīgi, vienoti. “Bet tas bija cits laiks, kad cilvēki turējās kopā,” bilda S. Petrovska.

A. Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas direktors Vigo Ra­čevskis atzina, ka jūtas kā viens no jaudīgā Alfrēdskolas kolektīva. Viņš skolu vada kopš 2013. gada. Direktors ikvienu, kurš bijis saistīts ar A. Kalniņa Mū­zikas vidusskolu, aicināja rakstīt atmiņas – gan tās, kuras atceroties silda, gan nerātnās. No­saukums varētu būt “Alfrēd­skolas pirmie simts”.

Salidojumā skolas simtgades dienā V. Račevskis ikvienu mudināja iedziļināties savās domās. “Viss nāk un aiziet. Un paliek graudiņš sirsniņā, kas silda. Izvēlieties tās atmiņas, kuras silda, kas liek lūpu kaktiņiem smaidīt, kas deva sauli visai turpmākajai dzīvei,” sacīja A. Kal­niņa Cēsu Mūzikas vidusskolas direktors V. Račevskis.

Vakarā koncertzālē vidusskolas absolventi un audzēkņi, bijušie un šodienas pedagogi pulcējās koncertā koncertzālē. Te satikās paaudzes, ne tikai Latvijā pazīstami mūziķi un topošie mākslinieki, un piepildīja koncertzāli ar mūziku, uzrunājot cits citu valodā, kas visiem tik saprotama. Bet nākamajā jubilejas svinēšanas reizē daudzu atmiņu stāstos būs – simtgade ir neaizmirstama un Alfrēdskola cauri gadiem vienmēr bijusi jaudīga. Muzicēja vairāk nekā 80 skolas absolventu. Mūzikā satikās pazīstamie mūziķi un dziedātāji Alise Gavare ,Gunta Gelgote, Alise Siliņa, Inga Šļu­bovska-Kancēviča un skolas kokļu ansamblis “Wenden­kokle”, Zvanu ansamblis, Stīgu orķestris, absolventu un audzēkņu apvienotais koris, kamerorķestris un pūtēju orķestris, skolas pedagogi un pašreizējie audzēkņi. Koncerta māksliniecisko koncepciju un režiju veidoja skolas absolvents Toms Veiss, bet par pēckoncerta noskaņu gādāja bigbends “Cēsis”, kuru vada absolvents Mareks Auziņš. Neapstrīdama ir atziņa – mūzikas vidusskolas simtgade nav vienkārši ieraksts kalendārā, tas ir skaņās izauklēts gadsimts.