Saka jau, ka uz vecumu cilvēks paliek bērna prātā, un, kā zināms, bērns var izdomāt neiedomājamo un izdarīt neparedzamo. Taču, lai vai kā, bērnībā iemācītās vērtības – ģimene, cieņa, atbildība, attieksme pret to, kas apkārt, – nekur nepazūd. Taču, kā izrādās, nav nekā tāda, kas pasaulē nemainītos.
Laukos retā mājā nav suņa vai kaķa. Tiem ir sava vieta, un saimnieki rūpējas. Tā bijis gadsimtiem, kopš šos dzīvniekus pieradināja. Protams, mainījušies suņu un kaķu pienākumi, bet ne daba. Kaķis tāpat ķer peles un putniņus, suns no savas teritorijas dzen prom svešiniekus. Taču tas tik vienkārši varētu nebūt, jo Saeimas Juridiskā komisija uzdevusi Tieslietu ministrijai līdz 2026. gada 1. martam izstrādāt priekšlikumus, kā nostiprināt dzīvnieku statusu Civillikumā. Civillikums ir apjomīgākais Latvijas likums un sastāv no 2400 pantiem. Tas uzbūvēts pēc romiešu tiesību parauga un sastāv no ievada un četrām daļām: ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, lietu tiesības un saistību tiesības.
“Runa ir par vērtības normām, kas liks aizdomāties un saprast, ka uz dzīvniekiem nedrīkst skatīties kā uz mantu ar tirgus vērtību. Lemjot par dzīvnieku likteni, ir svarīgi ievērot arī dzīvnieka tiesības un intereses,” paudis Saeimas deputāts Andrejs Judins no “Jaunās Vienotības”. 35 tūkstoši iedzīvotāju portālā “manabalss” parakstījuši ierosinājumu noteikt, ka dzīvnieks nav manta, bet dzīva būtne. Iniciatīvas autori norāda, ka viena no lielākajām problēmām šobrīd ir sabiedrības izpratnes trūkumus par to, ka īpašumā esošs dzīvnieks nav manta, par kuru īpašniekam var būt pilnīga vara.
Vēl arī uzsvērts, ka, salīdzinot ar laiku, kad tapa Civillikums, izpratne par dzīvnieku labbūtību ir mainījusies, un likumā ir jāievieš norma, kas mainītu izpratni par dzīvnieka vērtību mūsdienu pasaulē. Uzstāts arī, ka jāprecizē, kas notiek ar dzīvnieku, kad saimnieks vairs nevar uzņemties atbildību par mājdzīvnieku vai arī, piemēram, ja tas iegādāts laulībā un pāris šķiras.
Idejas vairākkārt pārlasot, sākumā šķita, ka laikam mākslīgais intelekts (MI) kaut ko sajaucis. Tā prāts, īpaši bezmaksas programmai, dzīvas būtnes varētu sajaukt – cilvēks, suns, kaķis. Nez ko MI domā par zirga, govs, kazas, aitas un vistiņas tiesībām, vai šie dzīvnieki nav pelnījuši labbūtību un nav vērtība? Normālam cilvēkam, vidējam latvietim, rūpes, cieņa par jebkuru dzīvnieku ir pašsaprotamas. Tas ir ieradums (sinonīmi – paradums, tradīcija), un Civillikumā starp citu teikts, ka “ieradumu tiesības nevar ne atcelt, ne grozīt likumu. Ieradumu tiesības piemērojamas likumā noteiktos gadījumos”. Ieradumu tiesības ir tiesību paražu kopums.
Ja tā padomā, laikam jau tiešām Civillikumā jāieraksta, ka mans suns vai kaķis ir dzīvas būtnes, jo, kas zina, var ienākt prātā, ka tie ir nedzīvās dabas pārstāvji. Visu mūžu tāda gudrība galviņā neienāca.
Lai ko nodomājuši deputāti un daļa sabiedrības, arī Dzīvnieku aizsardzības organizāciju sadarbības memoranda biedri aicina Saeimas deputātus veicināt esošo likumu un noteikumu ievērošanu, lai panāktu reālus uzlabojumus dzīvnieku īpašnieku atbildībā un kontrolējošo iestāžu darba kvalitātē, nevis mainīt Civillikumu ar formāliem grozījumiem, nosakot, ka dzīvnieks nav manta.
Pēc viņu novērojumiem, problēmas ar dzīvnieku tiesību ievērošanu Latvijā ir ne tāpēc, ka policisti “neatšķirtu suni no galda”. Dzīvnieku dzīves kvalitātes uzlabošanu Latvijā kavē sabiedrības nezināšana un nepietiekama izglītošana par dzīvnieku labturību un īpašnieka pienākumiem, kontrolējošo iestāžu darbinieku nepietiekama kompetence un maigu sodu piemērošana, administratīvo procesu novilcināšana vai nesākšana pat acīmredzamu pārkāpumu gadījumos.
Tā, lūk, prātā ienāk vien tas, ka tuvojas Saeimas vēlēšanas un lolojumdzīvnieku aizstāvju balsis ir vērtība. Vai Latvijā patiesi nav citu problēmu?
Vienu gan izdomāju, nākamais suns vai kaķis, kurš ienāks manā mājā, būs vārdā Manta. Der gan runčukam, gan sunenei. Būs atgādinājums, ka ir dzīva būtne. Ja nu aizmirstas. Un ezotēriķi taču māca, ka, kaut ko bieži atkārtojot, var piesaukt, varbūt manta pati nāks mājās.
Komentāri