Notikumi neapstājas. Gandrīz vai sāku jau tagad ilgoties pēc 2., 3. un 4. janvāra, kad, vismaz uz mirkli šķiet, vari beidzot atslābt.
Ar šo izmisuma pilno saucienu es gan negribu nevienam uzlikt kādu atbildības nastu par savu pārguruma skrējienu, tik nevaru atturēties viegli pareflektēt par laika un mūsu mentālo iespēju darbību salāgošanu.
Bērnībā laiks velkas, cilvēkam pieaugot, tas iet aizvien ātrāk un ātrāk, līdz pie vecuma dienas viena otrai lec pāri. Tā tas, man šķiet, bijis vienmēr. Taču mūsdienu notikumu un informācijas nepārtrauktība mainījusi spēju izsekot līdzi šī garām skrienošā laika kustībām – reiz uzmanība šķita pašsaprotama lieta, kad kaut kam pievērsies. Kā instruments, ar ko vēro un ieraksti notikumu savā atmiņā. Tagad notikumu, domu, pienākumu ik dienu savirknējas tik daudz, ka uzmanības piesiešanai ik nodarbē vai jautājumā ir obligāti nepieciešams vēl kāds piesaistes moments, vēl kāda norāde vai piezīme. Un tā nu mans dienas plānotājs ir aizrakstīts pilns…ar šķietamām muļķībām. Taču, tā nedarot, es tam, ko tikko esmu redzējusi, vienkārši paietu garām. Un laimīgi aizmirstu.
Kā gudri ļaudis izrunājas – laikmets tagad cits. Viss ir mainījies, tostarp arī mūsu cilvēciskās attiecības ar laiku un informāciju. Nē, es negribu gausties, cik viss tagad ir slikti. Tik būšu godīga, mani biedē tas, ka sabiedrībā aizvien vairāk atrofējas cilvēciskās īpašības – lasīšanas un pārdomu spējas, dabiskas jūtu izpausmes, fiziskā aktivitāte, emocionalitāte – un aizvien vairāk to aizvieto automatizētas iekārtas. Lai arī kādi ir bijuši pēdējie pētnieku atzinumi, mani biedē aizvien vairāk tuvais mirklis, kad iekārtas pilnībā aizvietos cilvēkus.
Tas gan, visticamāk, notiks tādā tālākā nākotnē. Taču, atgriežoties šeit pat, mūsu laikā, gribas vien teikt: “Uzspiediet man OFF, lūdzu!” Gribu atpūsties no pasaules, no Eiropas, no mūsu pašu politikas. Negribu domāt par karu, par absurdiem līderiem un viņu pieļautajiem noziegumiem. Nevēlos redzēt mūsu pašu neizdarību, paviršību, arī aizmāršību. Šajā mirklī gandrīz vairs nezinu, ko īsti man gribēt. Droši vien, ka “miers un klusums” būs tā īstā atbilde, lai arī cik garlaicīga tā šķistu.
Var jau būt, ka man arī izdosies. Vismaz uz mirkli šajos Ziemassvētkos par to visu nedomāt, bet vienkārši būt ar saviem mīļajiem. Vismaz jums visiem to es novēlu – mācēt iezīmēt robežas starp globālā mēroga vai vietējā miesta rūpēm un izjust skaistu kopā būšanu ar savējiem!
