Svētdiena, 21. decembris
Vārda dienas: Toms, Tomass, Saulcerīte

Nekad neesmu gribējusi citu darbu

Līga Salnite
09:07
10.07.2023
748
Ilze Mazkalne 2

Nu jau vairāk nekā 40 gadus Ilze Mazkalne strādā savulaik pašas absolvētajā Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā kā klavierspēles pedagoģe un pēdējos gados arī vada Taustiņinstrumentu spēles programmu.

I.Mazkalne vairākkārtēji saņēmusi Kultūras ministrijas apbalvojumus par viņas audzēkņu sasniegumiem starptautiskos konkursos, ar panākumiem pedagoģes mācītie bērni un jaunieši piedalās vietēja mēroga konkursos.
Garajā darba pieredzē redzēti ne tikai saviļņojuma brīži, arī ne mazums blēņu, izaudzinātas vairākas audzēkņu paaudzes. Un skolotāja ar iedvesmu turpina darbu kā ar mazajiem, tā lielajiem skolēniem.

– Cik ilga ir jūsu karjera Cēsu Mūzikas vidusskolā?
– Sāku strādāt 1980.gadā, kad vēl pēdējo gadu studēju Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmija- aut.).Tad reizi nedēļā braucu šurp kā koncertmeistare, bet pa īstam šeit strādāju no 1981.gada. Man arī dzīvesvieta šeit, un pati šo skolu esmu beigusi.

– Kā šajās desmitgadēs mainījušies bērni?
– Kad sāku strādāt, nebija šādu tehnoloģiju. Bērniem bija vairāk laika sēdēt pie instrumenta un kaut ko darīt. Pulciņi bija dažādi, bet ne tik dažādi kā tagad. Tagad jūtu, ka mājas darbs bērnam tolaik bija tomēr nopietnāks un viņi vairāk darīja, lai ko apgūtu. Taga­dējiem bērniem vienkārši nav laika. Vecāki grib, lai viņš piedalās tur un vēl tur – pulciņš pulciņa galā – bet ir kaut kādas spēju robežas, cik bērns spēj koncentrēties.
Taču ir atsevišķi bērni, kādus, iespējams, tolaik pat netiku sastapusi. Skatos pēc tā, kādu repertuāru es varēju dot bērniem spēlēt, kad sāku strādāt, un ko es tagad dažām labam iedodu. Otrās klases bērnam iedodu ceturtās, piektās klases skaņdarbu, un viņš mierīgi tiek galā.

– Un kā ir mainījies jūsu pedagoģiskais piegājiens?
– Laikam jau skaitos stingrā skolotāja – gan ne ar tādu ārprātīgu bardzību, bet cenšos pieprasīt, lai izdara. Tāpat vien jau atzīmes nedāvina. Tur, kur ir ieinteresēti vecāki, arī rezultāts ir pavisam cits. Vecāki domā, ka bērnam ar kaut ko jānodarbojas, lai neklīstu pa ielām, un spriež – atnāks uz skolu un turpat visu izdarīs. Taču mūzikas skola prasa darbu gan uz vietas, gan arī mājās pastrādāt. Citādi to nevar apgūt.
Pacietība gan šā laika bērniem ir mainījusies – tās nav.

– Kādā vecumā parasti atklājas bērna īpašais talants un spējas
– Ir dažādi. Piecgadīgajiem uzreiz to visu varbūt nemaz neredz. Uzņemšanas eksāmenos gadās, ka kāds ļoti skaisti nodzied, bet, kad sāk mācīties, izrādās, nav vēl tās spējas sasaistīt visu kopā – dzirdi, kustības un prātu. Tā ka bērni atveras pakāpeniski.

Jāatzīst, arī tie, kuriem ļoti labi veicas, viņi daudz kur piedalās un beidz mūsu skolu, bet mūziķa ceļu neizvēlas. Mūzika gan palīdz attīstīties citās jomās. Tas, ka viņš ir apguvi klavierspēli vai jebkuru citu instrumentu, izrādās, ļoti palīdz arī citās profesijās. Piemē­ram, skolu beidza Diāna Krista Stafecka, tagad Valmieras teātra aktrise, viņa arī vadīja Zēnu koru salidojumu. Bet mūsu skolā Diāna bija pavisam bikla meitenīte – pieklājīgi beidza mūzikas skolu, bet man nekad neienāca prātā, ka viņa varētu izvēlēties tādu profesiju. Sastapāmies ,un viņa saka: “Vai, skolotāj! Ja jūs zinātu, kā man tā mūzikas skola ir palīdzējusi!” Pirmkārt, sevis organizēšanā, otrkārt, ‘’savākties’’ uz skatuves, jo te jau ik pa laikam darbs ir jāiemācās no galvas un jāatskaņo. Tā kā, manuprāt, visās dzīves jomās mūzikas skolas pieredze ļoti noder. Man bija audzēknis To­mass Kozlovskis, piedalījās daudzos konkursos arī ārzemēs, ļoti atsaucīgi vecāki. Viņš sāka no sešu gadu vecuma un pabeidza Mūzikas vidusskolu, bet tālāk aizgāja pavisam citu ceļu – arhitektūra, būvniecība. Tomēr mūziku nav ‘’metis malā’’. Vecāki saka-vienmēr, kad atbrauc mājās, pirmais – pie klavierēm. Daudzi mani audzēkņi strādā pilnīgi citā jomā, bet, kad satiekamies, saka – vai, es vēl tagad paspēlēju vecos skaņdarbus! Par to man liels prieks.

– Par tā sauktajiem brīnumbērniem, kas tad vairāk ir no svara, vai tas ir iedzimtais talants vai tomēr darbaspējas?
– Protams, dotības ir noteicošas, bet ļoti liels svars ir darba spējām. Un tās bieži atraisās, kad rodas patikšana, parasti jau tad, ja kaut nedaudz izdodas. Ja galīgi nepadodas, tad bērnam vairs nepatīk. Tagadējie bērni gan grib ļoti ātru rezultātu. Es domāju, kāpēc tā? Ko mēs darām pie datora? Pie­spiežam podziņas, un viss gatavs jau priekšā! Bet pie instrumenta tomēr tā nav, ir jāpieliek zināmas pūles.

– Kurš vecums skolēnos šķiet visinteresantākais?
– Vidusskolēniem varu iedot nopietnākus skaņdarbus, skaistus un noteiktas grūtības pakāpes, ko spēlē arī lielie mākslinieki. Ir ļoti interesanti ar šiem jauniešiem strādāt. Ar mazajiem atkal pilnīgi kaut kas cits – man patīk, ka viņi ir ļoti neviltoti. Ko domā, to pasaka. Es nekad arī neprasu, lai mazulītis mani uzrunātu uz jūs, mazie vienmēr saka – tu. Tomēr kaut kādā brīdī pilnīgi automātiski viņi pāriet uz “jūs”. Bet sākumā mēs dzīvojam attiecībās kā bērnudārzā ar audzītēm.

– Kuras īpašībās bērnā jāattīsta, lai viņš gribētu censties un pat virzīties uz noteiktiem panākumiem?
– Man jau liekas, ka ļoti liela nozīme joprojām ir ģimenei. Pieda­līties konkursos daži nemaz negrib, tikai iemācīties savam priekam paspēlēt. Bet ir, protams, bērni, kuri grib kāpt uz skatuves, uztver šīs sacensības kā sportisti.

Konkursi – tas ir stress un atbildība, liels darbs, bet, nenoliedzami, dod daudz lielāku stimulu kaut ko izdarīt. Kad tu redzi, ko citi citās skolās, valstīs dara, no tā veidojas pilnīgi cita, arī daudz straujāka izaugsme.

– Vai un kas ir mainījies šajos konkursos?
– Kad sāku strādāt, to nebija tik daudz. Bija viens valsts mēroga konkurss, kurš notika ik pa četriem vai pat pieciem gadiem, nelielu konkursiņu vispār nebija. Tagad, atverot Kultūras ministrijas mājaslapu, redzam ļoti daudz- gan vietējo, gan ārzemju. Savu­laik arī nevarēja ar bērnu aizbraukt uz konkursiem ārvalstīs, tagad – ja vien ir līdzekļi, vari braukt uz jebkuru pasaules malu un piedalīties. Bet arī Latvijā ir milzum daudz konkursu. Rīgā vien – te Brāļu Mediņu konkurss, te ansambļu, klavieru duetu konkurss. Jelgavā savs un Jēkabpilī savs. Katrā pilsētā kādu rīko, un katru reizi sabrauc skolēni no visas Latvijas.

– Kas jums šajās četrās desmitgadēs traucējis izglītības sistēmā?
– Salīdzinot ar vispārizglītojošām skolām, kur visu laiku kaut ko maina, mums nav tik ‘’traki’’. Mūsu sistēmā tomēr cenšas ievērot noteiktas programmas un tik ļoti nelēkāt šurpu turpu. Diezgan daudz mūs visus gan apgrūtina ar papīru rakstīšanu. Laikam jau bez tiem nevar, tomēr – ja teica, ka padomju laikā ir birokrātija, tad tagad tā ir simtkārt augusi.

Es būtu vēlējusies, lai visās mūzikas skolās ir daudzmaz līdzīgas prasības. Tad, ja bērnam nākas mainīt mācību iestādi, lai būtu kaut cik mierīgāka pāreja uz jauno vietu. Patlaban vēl bieži sastopamies ar gadījumiem, kad skolēns, kas pie mums atnāk no citas skolas, nav mācījies to, ko attiecīgajā posmā apgūst pie mums. Tagad jau laikam virzās uz to, ka kaut kāds kopīgs standarts būs.

– Vai spējat koncertos, konkursos atslēgties un baudīt izpildījumu vai visu laiku tomēr ir vērtējošais skats?
– Konkursos es klausos un reizē arī vērtēju, bet laika gaitā esmu bišķi iemācījusies tik ļoti nenervozēt un nesatraukties. Arī tad, kad bērnam kaut ko māci , ja tu pats tik dziļi iesaisties, tev beigās sāk likties, ka viņš jau to dara, taču faktiski vairs neredzi ,vai viņš to patiesībā dara. Tā kā ir jāprot paskatīties vēsu prātu un no malas, kā tas izskatās.

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ticēt Ziemassvētku vecītim

05:01
21.12.2025
13

Ziemassvētku pieturā Cēsīs, Rožu laukumā, ir Ziemassvētku vecīša namiņš, kurā noteiktās dienās ir sastopams pats vecītis. Kad viņš tur laipni sagaida bērnus, rinda ar mazākiem un lielākiem ķipariem, kuri vēlas aprunāties un izteikt savu vēlēšanos, ir garum gara. Arī “Druvai” bija iespēja aprunāties ar Ziemassvētku vecīti, kura tēlā, izrādās, ir cēsnieks Edvīns. Viņš šo lomu […]

Iedzīvojas Cēsīs un iepazīst alus garšu nianses

05:31
20.12.2025
231

Ar brīnišķīgu ziņu cēsniekiem un pilsētas viesiem intervijā ”Druvai” nāk klajā AS “Cēsu alus” valdes priekšsēdētāja Evija Grīnberga. Viņa pastāsta, ka nākamā gada vasarā pie darītavas plānots atvērt “Alus māju”, kas būs jauna pieturvieta Cēsu tūrisma kartē un iespēja piedzīvot, kā top alus, kā arī vienuviet iepazīt visu “Cēsu alus” sortimentu. Cēsu darītava var lepoties […]

Dzeja emocionālai izlādei

06:11
19.12.2025
181

“Cepļu” mājās dzīvo pensionēta tiesnese un visu līdzšinējo mūžu absolūta galvaspilsētas dāma Velga Gailīte. Kopā ar vīru Andri uz Vaivi pilnībā pārcēlusies pirms aptuveni četriem gadiem. Kad grasījusies doties pensijā, sapratusi – ja paliks Rīgā, dzīve guls iepriekšējās sliedēs. Tā nu piedāvājusi dzīvesbiedram pārcelties uz laukiem, ko viņš – Tūjā uzaugušais un visu mūžu par […]

Rotas un akrila gleznas

05:11
18.12.2025
80

“Krieviņkrogs” ir krietnu gabaliņu aiz Rāmuļiem un Lielmaņiem. Dace Jeršova ar ģimeni šurp pārcēlusies no Rīgas jau deviņdesmitajos. “Man nepatika Rīgā, kaut esmu tur dzimusi un augusi, bet daudzdzīvokļu mājā dzīvot – tas nav tas,” stāsta Dace, atceroties, kā privatizējuši šo vietu un uzbūvējuši māju. Taujāta par brīvo laiku, Dace atzīst – vasarā iespēju ir […]

Izlocīt puķes

06:08
17.12.2025
121

Rīdzenē vienā no ārēji tik līdzīgajiem daudzdzīvokļu namiem sastopu bijušo bērnudārza audzinātāju Annu Kosovu. Viņa no saviem 70 gadiem vairāk nekā divus desmitus gandrīz katru brīvo mirkli veltījusi japāņu papīra locīšanas mākslai jeb origami. “Vienkārši esmu cilvēks, kurš grib visu ko pamēģināt,” iesākumu atceras kundze, atklājot, ka pēc kādā video ieraudzītā parauga ienācis prātā izlocīt […]

Pilsētvides risinājumi – dizains, kas apvieno funkcionalitāti un drošību

10:30
16.12.2025
29

Pilsētvides attīstība balstās trīs galvenajos principos – estētikā, funkcionalitātē un drošībā. Labi izstrādāta vide kalpo iedzīvotājiem, uzņēmumiem un pilsētas viesiem, radot vietu, kur cilvēki var ērti pārvietoties, strādāt, socializēties un atpūsties. Pilsētvides kvalitāti nosaka ne tikai arhitektūra, bet arī pārdomāts aprīkojums, kas nodrošina kārtību, orientēšanās ērtību un patīkamu atmosfēru. Pilsētvides aprīkojumam ir nozīmīga loma šajā […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
19
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
36
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
33
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
51
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi